Tēvzemes Mantojums - Viedokļi

Pārdomas par AS "Augstsprieguma tīkls" peļņu un tarifiem

Mon, 06 Feb 2023 18:39:00 +0000

AS "Augstsprieguma tīkls" (saīsināti AST) ir Latvijas elektroenerģijas pārvades sistēmas operators. Internetā lasām (sk. https://lv.wikipedia.org/wiki/Augstsprieguma_t%C4%ABkls), ka AST 100 % akciju pieder Latvijas Republikai Klimata un enerģētikas ministrijas personā. (Lai gan ir dzirdētas arī citas ziņas, ka 30% AST akciju vairs nepieder valstij). Vēl I-netā lasām (sk. https://www.ast.lv/lv/chart/pelnas-un-dividenzu-apmers) ziņas par AST peļņu un izmaksātām dividendēm pa gadiem:

	2018.g.	2019.g.	2020.g.	2021.g.
Peļņa EUR	4 677 118	7 066 974	9 999 392	54 845 695
Dividendes EUR	3 598 352	1 735 958	7 999 514	29 143 118

Tātad, AST peļņa laika posmā no 2018.gada līdz 2021.gadam ir pieaugusi 11,72 reizes. Dividendes šajā laika posmā pieaugušas 8,09 reizes.

Peļņa ir naudas summa, ko uzņēmums gūst pārdodot produktus pēc izmaksu atskaitīšanas. Valsts uzņēmuma peļņa, jādomā, nonāk valsts kasē. Valstīs, kur ekonomikas pamatā ir tirgus attiecības, peļņas lielums parasti netiek ierobežots. Taču uzņēmējdarbības praksē pastāv arī tāds jēdziens, kā taisnīga peļņa, ar ko saprot brīvā konkurencē izveidojušos peļņas līmeni. AST ir monopoluzņēmums. Tāpēc cik grib – tik paņem un nez vai tik milzīgu peļņu var uzskatīt par taisnīgu.

Savukārt dividendes ir akciju sabiedrības peļņas daļa, kuru akcionāri ir nolēmuši izmaksāt katram akciju īpašniekam atbilstoši viņa akciju skaitam. Ja AST ir valsts uzņēmums, tad dividendēm arī būtu jānonāk valsts kasē. Ja 30% akciju ir iztirgotas, tad šī peļņas daļa nonāk akcionāru kabatās.

Vēl I-netā lasām (sk. https://www.db.lv/zinas/ast-elektroenergijas-parvades-tarifi-varetu-pieaug-vairak-neka-cetras-reizes-509553), ka no 1.marta AST vēlas paaugstināt jau tā augstos tarifus 4,3 līdz 4,9 reizes. To, kāpēc tiks paaugstināti tarifi arī citēju no I-neta (sk. https://pietiek.com/raksti/meginasu_novirzit_uzmanibu_no_musu_jauno_tarifu_projekta_provokacijas,_piesaucot_ukrainu_un_geopolitiku/ ):

“Decentralizētās elektroenerģijas ražošanas straujās attīstības un vispārējās elektrifikācijas rezultātā mainās gan pati sistēma, gan arī tās lietotāji – nav vairs tikai ražotāji un patērētāji, klāt nākuši arī aktīvie klienti, kas gan paši ražo elektrību, gan arī to patērē. Līdz ar šīm izmaiņām vairāki elektroapgādes operatori un regulatori Eiropā virzījuši izmaiņas arī tarifu aprēķinos, un tas pašlaik notiek arī Latvijā” (citāta beigas).

Pie esošiem tarifiem AST jau tā ir strādājis ar milzīgu peļņu. Līdz šim es uzskatīju, ka tarifi tika paaugstināti lai papildinātu valsts kasi. Tagad iznāk, ka pie 4,3 līdz 4,9 reizes augstākiem tarifiem vainīgi ir elektrības mājražotāji, kas AST rada vienus vienīgus zaudējumus, bet mums iztukšo kabatas un Latvijas uzņēmumiem mazina konkurētspēju.

Un kā domājat jūs?

I-netā ieskatījās un pārdomās par AST peļņu un tarifiem ar jums dalījās

K.Krūmiņš

krumins.karlis@gmail.com

(Ziņojums nolasīts 2023.gada 4.februārī Mālpilī notikušajā disputā “Par elektroenerģijas pašpietiekamību un taisnīgiem tarifiem“.)

Partijas "Tēvzemes mantojums" nostāja nacionālajos jautājumos

Thu, 29 Sep 2022 19:12:00 +0000

Tika noskaidrots partijas "Tēvzemes mantojums" valdes viedoklis pēc izskanējušās informācijas 2022.gada 22.septembrī LVT2 par partijas iespējamo nostājas maiņu nacionālajos jautājumos.

Skatīt raidījuma apmēram 23-25 minūte- https://youtu.be/2BkCc1r5a6c

Kārlis Krūmiņš

partijas "Tēvzemes mantojums"

valdes priekšsēdētājs:

"Par nepilsoņiem

Kad Latvija cīnījās par savas neatkarības atgūšanu šīs cīņas sākumā Latvijā pēc Igaunijas parauga tika izveidota Pilsoņu Komiteja. Pilsoņu komiteja uzsāka Latvijas pilsoņu un arī pilsoņu kandidātu reģistrāciju. Ar to Latvijas okupācijas laikā pēc Otrā pasaules kara Latvijā ieceļojušiem kolonistiem tika dots signāls, ka latvieši nepieprasa viņu deportāciju, bet dos viņiem iespēju iegūt Latvijas pilsonību.

(Piezīme: Okupācijas laika ieceļotāju apzīmēšanai es lietoju Latvijas sociologu ieteikto apzīmējumu - kolonisti. Citēju no [1]: “Par kolonistiem Latvijā uzskatāmi krustkarotāji un viņa pēcnācēji 700 gadu ilgā vēstures posmā, cariskās Krievijas birokrāti un strādnieki no 18. gadsimta sākuma līdz Pirmajam pasaules karam, kā arī dažādu sociālo slāņu ieceļotāji no citām bijušās PSRS republikām gandrīz 50 gadu periodā – no Otrā pasaules kara beigām līdz Latvijas trešajai atmodai 20. gadsimta 80.–90. gadu mijā.”)

Daudzi kolonisti tik tiešām reģistrējās kā pilsoņu kandidāti. Kad 1991.gada 3.martā Latvijā notika tautas nobalsošana par Latvijas neatkarību, šajā nobalsošanā piedalījās arī kolonisti. Izrādījās ka daļa no tiem ir balsojuši par Latvijas neatkarību. Ar to Latvija visai pasaulei parādīja, ka pat daļa kolonistu ir par neatkarīgu Latviju. Diemžēl visai daudzi bija balsojuši "pret".

Kad 1991.gada janvārī sākās barikāžu laiks, latvieši uz barikādēm aicināja arī kolonistus. Un, tik tiešām, uz barikādēm varēja sastapt ne mazums krieviski runājošu personu.

Vēlāk, kad pacēlās jautājums par pilsonības piešķiršanu kolonistiem, tika nolemts pilsonību automātiski nepiešķirt, jo daudzi no viņiem bija balsojuši pret Latvijas neatkarību. Savukārt par pilsoņiem var būt tikai valstij lojāli iedzīvotāji. Tāpēc tika pieņemts pilsonības likums, kas deva kolonistiem iespēju iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā. Vienlaikus, lai kaut kā regulētu šīs visai lielās ļaužu masas attiecības ar valsti, kolonistiem tika piešķirts nepilsoņa statuss. Pēc tam ļoti daudzi nepilsoņi, kas to vēlējās, naturalizējās.

Partija "Tēvzemes mantojums" nekad nav iestājies par kolonistu deportāciju, bet par brīvprātīgu repatriāciju gan, jo daudziem no tiem joprojām nav pieņemama latviska Latvija. Kaut vai ja palasām Latvijas krievu savienības programmu (sk. https://sv2022.cvk.lv/pub/kandidatu-saraksti/latvijas-krievu-savieniba#programma). Tajā ir punkti, kas ir pretrunā ne tikai ar latviskas Latvijas tēlu, bet pat ar valsts drošības koncepciju [2].

Tātad, nepilsoņa statusa piešķiršana kolonistiem bija nepieciešama valsts drošības interesēs un šī statusa saglabāšana ir aktuāla arī šodien.

1.Pārsla Eglīte, Ilmārs Mežs. Latvijas kolonizācija un etniskā sastāva izmaiņu cēloņi 1944.–1990.gadā. // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 7.sējums. Okupācijas režīmi Latvijā 1940.–1956.gadā – Rīga, 2002, 406.lpp.

2.Nacionālās drošības koncepcija. https://likumi.lv/ta/id/309647-par-nacionalas-drosibas-koncepcijas-apstiprinasanu."

Uldis Godainis

partijas "Tēvzemes mantojums"

valdes loceklis:

"Balstoties uz Latvijas Republikas Satversmē un atbilstoši partijas “Tēvzemes mantojums” statūtos un programmā noteikto nostāju nacionālās politikas jautājumos un ņemot vērā, ka:

1. Latvija ir vienīgā vieta pasaulē latviešu nācijas izdzīvošanai savā etniskajā teritorijā, latviešu tautas ekonomiskajām interesēm atbilstošas ekonomikas attīstīšanai un tautas labklājības līmeņa celšanai,

2. Jebkuram citam šeit dzīvojošam citas nacionalitātes indivīdam, ja tam tādu vai citu iemeslu dēļ Latvija kā dzīvesvieta nav pieņemama, ir iespēja atgriezties (vai pārcelties) savā etniskajā dzimtenē. Latviešiem šādu iespēju nav!,

3. Vienlaicīgi uzsveru, ka nav pieļaujamas jel kādas starpnacionālā naida kurināšanas izpausmes.. Mēs kategoriski nevaram pieļaut jel kādu sabiedrības šķelšanu – vēl jo vairāk balstītu potenciālo starpnacionālo konfliktu iespējamībā.

LTV 7 žurnālistes vairākkārtīgos jautājumus par “Apvienības Latvijai” nostāju nacionālos jautājumos un Apvienības dalībnieku – partiju nostājas nacionālos jautājumos it kā dažādo viedokļu meklēšanā vērtēju kā destruktīvus un provokatīvus ar skaidri redzamiem centieniem panākt no diskusijas dalībniekiem tikai sev vēlamu atbildi. Šo žurnālistes rīcību uzskatu par vērstu uz Latvijas sabiedrības šķelšanu un tendenciozu, ar vāji slēptu mērķi radīt un eskalēt negatīvu vēlētāju attieksmi pret “Apvienību Latvijai”.

Rezumējot visu augšminēto, uzskatu, ka partijai “Tēvzemes mantojums” nav nekādas nepieciešamības veikt jel kādas izmaiņas savas nacionālās politikas jautājumos."

Edgars Klinsons

partijas "Tēvzemes mantojums"

valdes loceklis:

"Iepazinos ar Kārła un Ulda viedokli šinī jautåjumā.
Pievienojos paustajam viedoklim, jo iepriekš teiktajā ko kolēgi izteica ir Tas ko domāju arï es."

Andrējs Krūmiņš

partijas "Tēvzemes mantojums"

valdes loceklis:

"Pilnīgi piekrītu Ulda novērtējumam ka,

LTV 7 žurnālistes rīcība uzdodot vairākkārtīgus jautājumus par "Apvienības Latvijai" nostāju nacionālos jautājumos un Apvienības dalībnieku – partiju nostājas nacionālos jautājumos un provocējot uz radikālākiem izteicieniem ir destruktīva un provokatīva ar skaidri redzamu mērķi eskalēt negatīvu savas auditorijas attieksmi pret "Apvienību Latvijai" un radīt šaubas apvienības potenciālajiem atbalstītājiem.

Tas, ka partijai "Tēvzemes mantojums" ir mainījies valdes sastāvs, nenozīmē izmaiņas nacionālās politikas jautājumos. Uzskatu, ka partijai nav nekādas nepieciešamības veikt būtiskas izmaiņas. Tas, protams, neizslēdz korekcijas un precizējumus sekojot ekonomiskajai un ģeopolitiskajai situācijai.

Indiāņu liktenis ir spilgts piemērs tam, kas notiek ar tautu, kam nav savas nacionālas valsts vai vismaz uz brīvprātīgiem un līdztiesīgiem pamatiem dibinātas konfederācijas.

Mūsu nacionālisms ir humānais nacionālisms, kam izņemot nosaukumu nav nekā kopīga ar nacismu, ko mūsu pretinieki mums piedēvē. Mēs neuzskatām latviešus ne par pārāku ne izredzētu tautu, bet tautu, kam ir tādas pašas tiesības pastāvēt kā daudzskaitlīgām tautām. Mūsu partijas statūtos noteiktais mērķis - latviešu nācijas izdzīvošana savā etniskā teritorijā, latviešu nācijas ekonomiskajām interesēm atbilstošas ekonomikas attīstīšana un tautas labklājības līmeņa celšana. To apdraud nesamērīgi lielā cittautiešu proporcija, kas radīta pēc 2.pasaules kara ar mērķi mainīt nacionālo sastāvu Latvijas teritorijā. Diemžēl ir politiskie spēki, kas latviešu nācijai nelabvēlīgo proporciju turpina uzturēt. Okupācijas laikā ievesto viesstrādnieku, komunisma cēlāju un atvaļināto militārpersonu, atbrīvotāju skaitu tagad papildina ar "investoriem" nekustamajos īpašumos. Tā rezultātā vairākas latviešu paaudzes spiestas dzīvot dzīvei nepiemērotos mājokļos, kas savukārt pasliktinājušas demogrāfisko situāciju. Mēs neesam pret dabisku migrāciju, bet esam pret imigrācijas veicināšanu piešķirot privilēģijas - īres dzīvokļu privatizācija, īpašas skolas ar krievu mācību valodu un apmācību programmu, krieviskas vides radīšanu plašsaziņas līdzekļos obligātu krievu valodas mācīšanu skolās. Privilēģiju nepiešķiršana vai atņemšana nav diskriminācija.

Latvijai bieži pārmet par lielo nepilsoņu skaitu. Nepilsoņa statuss nav cilvēktiesību pārkāpums. Tas lielā mērā ir priviliģēts statuss atškirībā no bezvalstnieka vai pastāvīgā iedzīvotāja statusa. Nepilsonim ir tādas pašas sociālās tiesības kā pilsonim, bet daudz mazāku pienākumu pret valsti."

ZIEMAS SAULSTĀVJU JEB ZIEMASSVĒTKU MĪKALE

Sat, 19 Dec 2020 08:30:00 +0000

I.Saprovska.

Sidrabiņa lietiņš lija / Ziemassvētku vakarā,

Visi sīki žagariņi / Sidrabiņu vizināja.

AKAS ZĪME raksturo pasaules pamatu, kur starp simboliskiem akas grodiem, kurus rada četri slīpie krusti, veidojas pamati jeb sākotne. Šī zīme ievada jaunu Saules gadu, tāpēc tā ir arī Saules un pasaules zīme.

Svinamais laiks – Ziemassvētkus svin četras dienas Ledus laika 5 savaites pussvētē un svētē + divas dienas, kas ir ārpus laika (pēc Gregora kalendāra svin sākot ar 20. līdz 24.decembrim). Ziemas saulstāvjos Saulīte trīs dienas atrodas vienā punktā debesu jumā un tikai ceturtajā dienā sāk savu gaitu debesu kalnā. Tāpēc trīs dienas ļaudis daudzina Saulīti, savukārt ceturtā diena ir Dievam veltīta diena jeb klusā diena, kad saimes ļaudis sapulcējas vienkopus, lai daudzinātu gaismas atgriešanos. Ar nākamo dienu pēc Ziemassvētkiem sāk skaitīt Jauno gadskārtu (pēc Gregora kalendāra - ar 25. decembri).

Un galvenais, Saulīte nekad latviešiem nav bijusi iecelta Dieva kārtā, bet vienmēr ir bijusi tikai un vienīgi Dieva iestādījums, ko apliecina arī tautas dziesma.

Kam tie zirgi, kam tie rati / Pie Dieviņa namdurvīm?

Dieva zirgi, Dieva rati, / Gaida sauli iesēstam.

Ziemassvētku svinēšanai ir divi dažādi cēloņi: pirmkārt, tie ir Ziemas saulstāvji, laiks, kad pēc visdziļākās tumsas atgriežas gaisma, Saule atkal sāk savu augšupeju debesu kalnā; otrkārt, tas ir Dieva dzimšanas laiks. Sendienās debesis, debess gaisma un augstākais garīgais jēdziens DIEVS nesa kopīgu nosaukumu.

Un tā, Ziemas saulstāvjos, kad visdziļākai tumsai seko gaismas pieaugšana, mēs svinam Ziemassvētkus. Gadskārtas svinības latvieši senatnē apzīmējuši par laikiem vai dienām, izņemot Ziemassvētkus, kas vienīgie nosaukti par svētkiem, jo vārds “svētki” ir atvasināts no “svēts” ar pirmatnējo nozīmi balts, tīrs, spodrs, gaišs, kas parāda Ziemassvētku vissenāko un dziļāko saturu - gaismas uzvaru pār tumsu un dzimstot jaunai gaismai kļūst arī par Dieva dzimšanas laiku, jo Dieva jēdziens un īpašības sakrīt ar visiem gaismas uzvaras radītiem labvēlīgiem priekšstatiem. Dainās Ziemassvētki apveltīti ar tādiem epitetiem, kā Dievam dārgi laiki un Dievam lieli svētki.

Ziemassvētki, Liela diena/ Tie Dievam lieli svētki:
Ziemassvētkos Dievs piedzima,/ Lieldienā šūpli kāra.

Jau ilgi pirms Ziemassvētkiem ļaudis sāk gatavoties gada lielākajam un bagātākajam svinamajam laikam. Meitas gatavo salmu puzurus, darina dažādus greznumus istabas rotāšanai. Ēdienus parasti izvēlas ar simbolisku nozīmi: cūkas šņukuriņu, putraimu desas, zirņus, pupas, kočas jeb kūķus un grūdeni jeb zīdeni. Ēdienus gatavo arī no dzīvas labības - diedzētiem graudiem. Svētki norit lielā bezrūpībā un līksmībā.

Ziemassvētku vakarā, kad visi ģērbušies goda drānās un sanākuši pie svētku galda, saimnieks aicina istabā Dievu un pateicas par rudens devumiņu. Piemin arī mirušos tuviniekus, kas Ziemassvētku naktī nāk sērst pie savējiem.

Dedziniet gaišu guni,/ laidiet Dievu istabā:

Dieviņš brauca pār kalniņu/ sidrabotu mētelīti.

Dieviņš bija, Dievs palika, / Dievam gudrs padomiņš:

Dievs kokiem lapas deva,/ Dievs vārpiņas tīrumā.

Ziemassvētku svinību cilvēkojums ir ziemas saulgriežu teiksmu tēli Četri Brāļi Ziemassvētki - Dievadēli, bet Dainas tos nekad nenosauc vārdos. Viņi sevī apvieno gadskārtas teiksmu tēlu divējo dabu:

- teiksmaino izcelsmi debesu izplatījumā;

- svinamo laiku cilvēkojumu, nonākot saskarē ar ļaudīm zemes virsū.

Sen gaidīju, nu atnāca,/ Tie bagāti Ziemassvētki;

Ziemassvētki atbraukuši / Rakstītām kamanām.

Sen dzirdēju, nu redzēju / Ziemasssvētku kumeliņu;

Līdz zemīti krētes vilka, /Ar basām kājiņām.

Ziemassvētku izskats Dainās nav apdziedāts. Tikai viena Daina piemin raibas bikses.

Toties Dainas sevišķi izceļ Ziemassvētku bagātību. Tā izpaužas ne tikai viņu greznajās kamanās un atvestajās dāvanās, bet arī bagātībā, kas līdz ar Ziemassvētkiem atnāk sētā.

- Ziemassvētkos kamanas ir izrotātas jeb izrakstītas;

- Ziemassvētki atbrauc sidraba kamanās;

- Ziemassvētku kumeļi ir melni un viņu krēpes atgādina sniega pītes un lāstekas, un tie nav apkalti…

Četrus Brāļus Ziemassvētkus vēl raksturo viņu skaļā ierašanās. Ziemassvētku skaļums Dainās izteic ledus lūšanas un plaisāšanas trokšņus, kas dzirdami sala laikā. Svinīgā ieskaņa sākas ar Četru Brāļu Ziemassvētku saņemšanu un aicināšanu istabā. Ļaudis ar prieku uzņem tos savās mājās. Ļaudis ar labvēlību apcer Četru Brāļu Ziemassvētku guldināšanu viņu uzturēšanās laikā sētā. Visur, kur vien Ziemassvētki pārgulējuši, sagaidāma svētība, bagātība un auglība.

Mūsu Ziemassvētku izdarības ir bagātas. Plašāk pazīstamās tradīcijas ir bluķa vilkšana, budēļos iešana, vizināšanās ar ragavām, ciemošanās, zīlēšana, rotaļāšanās, dziedāšana un dejošana.

Ziemas svētki, liela diena, / Tie Dievam dārgi laiki;
Ziemas svētki bluķi vilka, / Liela diena šūpli kāra.

Simtu cepu kukulīšu, / Ziemassvētku gaidīdama:

Simtiņš nāca danču bērnu Ziemassvētku vakarā.

Un tagad ielūkosimies DAINU SKAPĪ, lai saprastu un izjustu Ziemassvētku noskaņu.

Sen gaidīju, nu atnāca
Tie bagāti ziemas svētki.
Ziemas svētki atbraukuši
Rakstitām kamanām.

Ziemas svētki atbraukuši
Rakstitāmi kamanām,
Gaŗ zemiti krētes vilka,
Basajāmi kājiņām.
Tekat, bērni, saņemati
Ziemas svētku kumeliņus.

Ziemas svētki atbrauca
Pa rudzu lauku,
Zāliti mīdami,
Asniņus celdami.

Ziemas svētki atbraukuši
Rakstitām kamanām;
Eit' laukā,saimenieki,
Saņemat Ziemas svētkus.

Bērni mani kovārniši,
Visiem pliki vēderiņi;
Kad atnāca ziemas svētki,
Visiem kurpes kājiņâ.

Ziemas svētki, atnākdami,
Ko jūs laba atnesat?
-Kūķu katlu, galvas pusi,
To mēs labu atnesam.

Ziemas svētki, liela diena,
Tie Dievam lieli svētki;
Ziemas svētki vizinami,
Liela diena šūpojama.

Nu, tētiņ, Ziemas svētki,
Sēsties galda galiņā,
Dod kalpiem kalpa loni,
Meitām baltas villanites.

Kas tur buldurē /Pa nama augšu?
Ziemas svētki buldurē / Ar savu sulaini.

Eita, bērni, skatities,
Kas pa namu buldurē:
Ziemas svētki namu slauka,
Visus traukus ciladami.

Kas tur rībina / Uz istabiņu?
Ziemas svētki dancina
Savu kumeliņu.

Sakaties, ziemas svētki, /Kur naksniņu gulējāt?
- Pie zirgu staļļa / Pažobelē.

Kur gul ziemas svētki /Atiedami?
-Zirdziņu stallī /Pažobelē.
Kur gul ziemas svētki / Atnākdami?
-Miežu, rudzu klētī / Apcirknî.

Vai, lielie Ziemas svētki,
Pastaliņu plēsejiņi!
Pieci pāri jau noplēsu,
Vēl kurpites iznesāju.

Gauši nāca, drīz aizgāja
Tie bagati ziemas svētki:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas-
Iet par kalnu dziedadami.

Eit' projam, Ziemas svētki,
Ar kaņepu pīragiem,
Atnāks mums liela diena
Ar skaistām oliņām.

Eit' projām, ziemas svētki,
Ar savāmi karašām;
Es gaidīšu lieldieniņu
Ar baltāmi oliņām.

Četras māsas lieldieniņas,
Četri brāļi ziemas svētki,
Astoņām dieniņām
Daram saldu alutiņu.

BAILES – ANTIKULTŪRAS ĪPAŠAIS PRODUKTS

Tue, 07 Aug 2018 08:12:00 +0000

I.Saprovska. BAILES – ANTIKULTŪRAS ĪPAŠAIS PRODUKTS

Priekšlasījums konferencē „Vārda un ekrāna brīvība Latvijā vardarbības attēlojumu kontekstā”, Rīgā, 2017.gada 30.novembrī.

Edvards Munks KLIEDZIENS

Galvenās tēzes:

· Baiļu sindroma aktualizēšanas iemesli ir sapratne, ka globalizācijas rezultātā tiek iznīcinātas etniskās kultūras, kas ir tautu dzīvības ceļš, pretim piedāvājot KIČU jeb ANTIKULTŪRU, kas soli pa solim iznīcina pašu tās radītāju – CILVĒKU.

· Nacionālās kultūras pamatā jābūt tautiskai audzināšanai, proti, priekšroku dodot tautas nemateriālajam jeb garīgajam kultūras mantojumam – DZĪVESZIŅAI. Tautas kultūra ir emocionāls un intelektuāls kapitāls, kas tiešā veidā saistīts ar tautas vērtību sistēmu - tikumu, ētiku un morāli un tautas arhetipisko tēlu sistēmu.

Tauta, kas tālāk nes savu kultūras mantojumu, ir kultūras tauta ar augstu garīgās apziņas līmeni, kura spēj arī pastāvēt cauri laikiem un pārmaiņām. Tauta, kas savu kultūru ir atstājusi interešu izglītības līmenī, spēj būt vienīgi patērētāju sabiedrības domāšanas līmenī, kam maz sakara ar kultūru, bet toties ir izdevīgs (lēts) dzīvais darbaspēks pasaules darba tirgos. Tādam nav svēts savas zemes un savas tautas jēdziens un var pat teikt, ka tās ir tautai pazaudētās dvēseles. Un te arī mājo BAILES un BĒDAS, kas iet roku rokā ar antikultūru, kas ir globalizācijas produkts.

Tēma – BAILES - man nav tuva, tomēr, iedziļinoties šai tēmā, nācu pie slēdziena, ka bailēm ir būtiska nozīme tautas pašapziņas veidošanā un bailes ir būtisks aspekts, kas ietekmē mūsu dzīvi arī šodien, iezīmējot senu pretstatu cīņu starp SAVĒJO un SVEŠO, starp kultūru un antikultūru.

Iesākumā vēlos pievērsties mūsu kultūras saknēm, ielūkojoties tautas dziesmu pūrā.

Gatavojot šo priekšlasījumu, nāca prātā Raiņa teiktais:.. mēs vēl par maz saprotam mūsu tautas dziesmu: mūsu laime tikai, ka mēs viņai vēl stāvam tuvu, tuvāk nekā citas Eiropas tautas savām dziesmām.(KR 17, 67.)

Pirmkārt, es vēlējos saprast vai un kas ir tas, kas raisa Dainu cilvēkam bailes. Nācās secināt, ka bailes dažkārt ir sinonīms bēdām un šīs bēdas var atnest nezināmais, svešais - kāds no malas, kas ienāk ierastajā dzīves telpā.

Rudens nāk, rudens nāk, Nāk meitām baiļu laiks; BAILES

Nav lapiņa aizčaukstejsi, / Jau meitiņa gabalā.

Nāk rudens, nāk rudens, / Nāk meitām(i) bēdu dienas; BĒDAS
Cik sunīši ierējās, / Tik par sētu kaņepēs.

Šeit ir jāmin arī Raiņa luga „Krauklītis”, kuru caurvij BAILES un BĒDAS. Lugā redzam, ka laupīja meitas ne tikai, lai iegūtu līgavas, bet laupīja sveštautieši, lai gūtu laupījumu - līgavas pūru, pašu meitu padarot par kalponi. Svešām tautām ienākot mūsu Dievzemītē, varas darbi sita augstu vilni. Izlasot lugu, ir labāk saprotamas arī t/dziesmas, kur skarta šī tēma.

Tāpat ir sastopamas arī māņticīgas bailes no burvestībām un pārdabiskiem spēkiem. Dainās atklājas, ka viedums un zināšanas, kā arī tradīcijas ievērošana pasargā un atvaira visu ļauno, līdz ar to bailes pārtop piesardzībā. Var apgalvot, ka balstīšanās tautas gudrībā, sniedz aizsardzību un pārliecību par savas dzīves telpas drošību.

Es iestādu vilkābeli / Savā govu laidarī,
Lai tās laumas, raganiņas /Jāņu nakti bakstījās.

Es iemetu asu dadzi / Savā govu laidarā
Lai tie burvi, raganiņas /Uz tā dadža nodurās.

Daudz nopietnākas bija jau bailes Viduslaikos, saskaroties ar raganu medībām un inkvizīciju, kur tika iznīcinātas tautas viedās sievas, tās sadedzinot vai noslīcinot ūdenī. Un kur nu vēl pirmās nakts tiesība un visādas citādas izdarības, kas vien ienāca prātā kungu kārtai.

Un jāteic, ka zinot cēloni visām nebūšanām, var labāk saprast arī tautu, kura gadsimtiem pazemota un verdzināta zaudē spēju pastāvēt par sevi, savas tautas nemateriālo, jeb garīgo kultūras mantojumu, bet atkal un atkal no bailēm un ieraduma pakļaujas svešām varām...

Protams, BAILES un BĒDAS bija arī karā aizejot, kas šo zemi piemeklē lielākoties svešu spēku ietekmē.

Par purviem, par mežiem / Ozols krita skanēdams;
Par kungiem, bajāriem /Mans bāliņš karā gāja (jāja).

Es, kaŗā aiziedams, /Ozolā krustu cirtu,
Māsiņām pieminēt, /Mātei gauži noraudāt.

Es, karā aiziedams,/Sirdi slēdzu akmenī.
Aust gaismiņa, lec saulīte, /Plīst akmens skanēdams.

Interesi raisa arī jautājums par bailēm no nāves, kas ir tik izteiktas šodienas sabiedrībā. Vai Dainās tās ir sastopamas? Un jāteic, ka mani pārsteidz tautas veselīgā izpratne ne tikai par dzīvošanu Šaisaulē, bet arī par aiziešanu Viņā saulē. Ļaudīm nebija BAILES par aiziešanu, bet gan dziļa sapratne par Dieva laistās pasaules kārtību.

Dievs dod man tā nomirt, / Kā nomira tēvs, māmiņa:

Dziedot man tēvs nomira, / Dziedādama māmuliņa.

Protams, vēl pastāvēja sadzīviskas bailes – meitām palikt neprecētām, mātēm palikt bez bērniem vai arāja - apgādnieka, bērniem bez vecākiem, laukiem un lopiem bez auglības, kas pārsvarā gadījumu tika uzlūkota kā nepareizas rīcības sekas vai izjaukts harmoniskais līdzsvars cilvēku attiecībās, saskarē ar dabu un augstākiem spēkiem.

Tomēr būtiski ir bailes pārvarēt un Dainās ir minēts, kas atvaira bailes, bēdas un neizdošanos un, pirmkārt, tas ir prieks. Dziesmas un jautrs prāts, kas spītē bēdām, nelaimei un ļaunai dienai.

Jo es bēdu bēdājos, /Jo nelaime priecājās;
Labāk gāju dziedādama, / Lai nelaime bēdājās.

Dziedot dzimu, dziedot augu, / Dziedot mūžu nodzīvoju;

I tās manas grūtas dienas /Ar dziesmiņu vieglināju.

Noder arī droša un taisna sirds.

Braukdami, kūmiņās, pa zaļu birzīti, /Cērtam pāditei šūpuļa kārti.
Lai skrēja mežsargi pie joda, velna, /Pādītes labā man nav(a) bailes.

Un vēl, neliels ieskats TAIS LAKOS, kad dzīvojām saskaņā ar dabas ritiem, proti, Saules gadskārtas ritu, kas sevī ietvēra astoņus svinamos laikus un arī galvenos cilvēka mūža godus. Šajā Saules laikritī spoguļojās tautas kultūra jeb latviskā Dzīvesziņa. Visa dzīvošana griezās ap saviem arhetipiem un savām tradīcijām. No Mārteņiem līdz Meteņiem ļaudis gāja ķekatās, ko vadīja Budēļu vecis, lai budinātu katru iziet cauri tumšākajam laikam bez BAILĒM, nezaudējot prieku, enerģiju, veselību. Un jāteic, ka tumsai neizdevās iegrūst ļaudis ne depresijā, ne bēdās, ne skumjās. Jautrība sita augsti vilni un kur nu vēl izdejotās kurpes svinamajos laikos, izspēlētās rotaļas, izzīlētā nākotne un galvenais - mīļa satiksme ar saviem kaimiņiem un tuvajiem saimes ļaudīm. Un tad vēl vakarēšanas tumšajos rudens un ziemas vakaros, kad tika minētas mīklas, stāstītas teiksmas, šķetināts dzimtas atmiņu kamols.

Raiņa teiktais apstiprina šo domu ar vārdiem:

Skaistums ir vienīgais mierinājums būtības vieglumam.

Tautas dziesmas dziedot, latvji nemanīja verdzību un klausību.(KR 15, 332.)

Un tie, kas šodien mēģina mums iegalvot, ka svešas tautas mums atnesa kultūru, ir vai nu mankurti, vai apsējušies ar svešu Pasaules uzskatu un nejūt vairs savas tautas dvēseli.

Manuprāt šodien, lai saglabātu sevi, ir jāpasmeļ no senču gudrības apcirkņiem – jāizprot un jāpārmanto viņu veselīgā pasaules uztvere, kas noteikti darīs skaistāku mūsu ikdienu, bet, galvenais, - arī gaišāku nākotni, kurā jādzīvo būs mūsu bērniem un, ja paveiksies, arī bērnu bērniem. Pesimisms, depresija, bailes un bēdas mūsu tautā skaitījās netikums no kā jāatbrīvojas.

Priekš Dieviņa apņemos /Noskumusi nedzīvot:

Gan gulēšu noskumusi / Apakš zaļa velēniņa.

Bet tagad palūkosim, kas notiek pasaulē un mūsu Dievzemītē šobrīd... Maz ko labu var teikt par ŠO LAIKU jeb VĒSTURISKO LAIKU. Neskaitāmos karos un jukās izjauktas un iznīcinātas stiprākās dzimtas, liela tautas daļa ir izklīdusi pasaules plašumos, daudzām tautām un arī mūsu tautai – izjaukts dzīvesveids un sapostīta Dzīvesziņa. BAILES bieži vien ir ikdienas pavadones, un iemesli tam ir visdažādākie. Minēšu tikai dažus:

· kultūra katrā valstī, kas iesaistīta globalizācijas procesā, sāk pieņemt antikultūras veidolu – kultūras darbinieki pārvēršas par antikultūras darboņiem - skaistais bieži vien tiek mīdīts kājām, bet perversais – bieži vien - mājo gan uz teātra skatuvēm, gan grāmatu plauktos, gan cilvēku prātos - tiek pakāpeniski atvērti OVERTONA LOGI uz perverso...

· TV – pārsātināta ar nekrofīlijas sižetiem – neskaitāmas šausmu un katastrofu filmas, trilleri un detektīvi, filmas ar stulbām (citādi grūti tās nosaukt) sadzīves ainiņām...

· ēters piesātināts ar negatīvām ZIŅĀM, kur vairumā gadījumu nekas un nekur nav īsti labi, jo gandrīz visur visi karo tādā vai citādā veidā (iemesli ir visdažādākie, var karot arī par to, ka olu sit kāds ne no tā gala – Džonatans Svifts to uzskatāmi rāda savā darbā „Gulivers”)...

· terorisms sit augstu vilni, bet terorisma sponsori pīpē cigārus savos debesskrāpjos...

· savukārt dabas katastrofas tiek mūždien sasaistītas ar gaidāmo pasaules galu...

Un mūsu tautas gudrība teic – ko daudzina, to arī piedaudzina... Un kā lai cilvēks nebaidās, ja BAILES min uz papēžiem.

Secinājums nav iepriecinošs – civilizācija acīm redzami sasirgusi ar daudzām nedziedināmām kaitēm un ir tikai nelielas saliņas, kur antikultūra vēl nav izplatījusi savas slimās vēža šūnas...

Roberts Mūks darbā - DIEVA PĒRTIĶA ZĪMĒ – Domas par „pasaules galu” 29.lpp. raksta: Profānisms līdz šim nekad nav uzkundzējies veselai civilizācijai, kā tas pēdējo gadsimtu laikā ir noticis Rietumos. Neviena pasaules civilizācija vēl nav tikusi celta uz tīri negatīvas bāzes – kā radikāla bezprincipu civilizācija. Šī principu projiene ir arī tā, kas piešķir modernajai pasaulei abnormālu raksturu, padarot pasauli par sava veida monstru, ko var mēģināt saprast tikai tad, ja pieņem, ka tā atbilst pašreizējā cikliskā laika perioda beigām.

Ja pavērojam, kas gūst labumu no mūsu bailēm, tad saprotam, ka to visu bieži vien organizē apzināti un LKUMS, kas nesaskan ar tautas tikumu, veic galveno funkciju – liek ļaudīm noliekties likuma priekšā aiz BAILĒM no SODA... Ir visiem zināms, ka TEMĪDAI ir aizsietas acis, bet reti kurš zinās, ka enciklopēdija skaidro – tas norāda uz vienaldzību pret pasaules bēdām... Un tad vēl teiciens: Un kalns nolieksies likuma priekšā! Un tā jau ir nelaimes sakne, proti, ja LKUMI nesaskan ar tautas tikumiem, tad nenovēršami, ka sekas ir BAILES, BĒDAS un POSTS...

Kā piemēru runājot par bailēm un bēdām var minēt pasaku „Kaķīša dzirnavas” – Rozes Stiebras multenīti. Tad lūk, tajā režisore rāda ķēniņa pili, kur viņš dzīvo skumju mākts, pārņemts ar pasaules bēdām un viņa pilī ir aizklāti logi un izdzēstas gaismas. Bet ķēniņa bēdas pievelk melnus putnus, kas laidelējās un barojās no šīs bēdu enerģijas un tikai kaķīša stāsts liek ķēniņam iedegt pilī gaismu un raugi - tumšie putni pazūd kā uz burvju mājiena... Un te nu mēs redzam, ka pasaka visu pa_saka, proti, ar tumsu nav jācīnās, bet jāiededz gaisma... Ir saprotams, ka BAILES un BĒDAS iet roku rokā un ir vienas mātes divas meitas. Un vienmēr būs tie, kam šī baiļu enerģija ir gaužām nepieciešama, jo, lai pastāvētu šajā pasaulē, tie barojas no ļaužu enerģijas visdažādākos iespējamos veidos.

Jāteic, ka BAILES ir bijušas un būs, jo, lūk, BAILES cilvēkā ir jau ieprogrammētas no dzimšanas kā pašaizsardzība no pārgalvības un muļķības, kas cilvēku reizēm piemeklē mūžu dzīvojot, bet tās BAILES, kas tiek apzināti mākslīgi radītas un, kā hologramma mūs ielenc no masu saziņas līdzekļiem, ir jāmazina, lai negrauj nākamās paaudzes dvēselītes un tautas genofondu.

Aktuāli šķiet šodien ir arī savulaik Raiņa teiktais:

Jūs brīnaties, ka cilvēki visi ir ļauni un visus tura par ļauniem. – Bet jūs taču paši zināt un sakāt, ka visa dzīve pamatota uz egoisma, pašlabuma un citļaunuma. Jūsu brīnīšanās norāda, ka jūs slepeni vēlētos citu pamatu dzīvei. Nu, tad laužat šo pamatu! (KR 17, 206.)

Jā, un kas tad notiks beigu galā? Un beigu galā mēs būsim spiesti lauzt šo pamatu un pacelt pūrlādes vāku, lai atgūtu senču skaisto dzīvi apliecinošo filozofiju. Apzinoties, ka pašreizējais mirklis ir viss, kas mums pieder, ir jāņem padoms no tautas pūrlādes – dzīvot ar GODU, būt TIKUMĪGIEM un paturēt prātā galveno atziņu, ka BAILES un BĒDAS piemeklē tikai tos ļaudis, kas nedzīvo saskaņā ar tautas paražām, tradīcijām un savu sirdsapziņu. T/dziesmas teic:

Ar godiņu, ar godiņu, /Ne ar zeltu, sidrabiņu:

Dabūs zeltu, gan sidrabu, / Godu mūžam nedabūs.

Godam dzimu, godam augu, / Godam gribu nodzīvot;

Godam manis augumiņis, /Vai ir liels, vai ir mazs.

Jauni puiši, jaunas meitas, / Ar godiņu dzīvojiet,

Ja gribieti pasēdēti /Goda galda galiņā.

Un vēl, šodien ar dziedāšanu un tikumu vairs vis nepietiks. Lai sakārtotu dzīvošanu savā zemē ir jādomā un jādomā daudz, lai varam būt saimnieki savā zemē un dzīvot pēc SAVAS tautas ieskatiem un tradīcijām, tad arī viss notiks kā pasakā, bet pasakas vienmēr ir ar labām beigām...

Gudrajam caunīt' dzīt, / Aķīlam vāverīt';
Gudram tēva dēliņam / Tēva zemi paturēt.

Apzinoties, ka neredzamām saitēm esam saistīti ar visu plašo Pasauli, mans skatiens neviļus apstājās pie praviešiem tādiem kā Konfūcijs, Zaratustra un Buda, kas Kosmiskās nakts laikā veica misiju, ko varam salīdzināt ar mūsu teiksmu tēlu Mārteni, kurš izved ļaudis cauri tumšākajam gadalakam – ZIEMAI - līdz piedzims gaisma. Tieši ar šādu misiju pasaulē nāca pravieši, kuru mācības bija kā pavediens pie kura turoties ļaudis spēja sagalabāt sevi, šķērsojot tumšāko Kosmiskās nakts laiku.

ZARATUSTRAS Gātās jeb himnās, kuras kā pieņemts ir sacerējis pats Zaratustra, ir rakstīts:(Yasna 47)

10. Dievs,

kad ļaudis vēlēsies saprast Tavu mācību?

Kad no pasaules tiks aizslaucīts ļaunums, meli, mantkārība?

Kad dēmonu kalpotāji nemānīs lētticīgos

un tirāni vairs nevaldīs?

11. Ak, Dievs,

kad pienāks tas laiks, kad pār pasauli valdīs Patiesība un Mīlestība?

Kas mums dos mieru no ļaunajiem varmākām

un kam visā pilnībā tiks dāvāta Patiesības mācība?

Kad pienāks tas laiks, kad uzvarēs Saprāts?

12. Un, lūk, Glābēji nāks,

kam pilnībā tiks dāvāta Saprāta un Patiesības mācība!

Viņi uzvarēs naidu un netaisnību, un pasaule taps atjaunota,

un pār pasauli valdīs Patiesība un Mīlestība!

KONFŪCIJS jeb VIEDAIS KUNGS (551. - 479.g.p.m.e.) Viņu dēvē par ķīniešu nācijas Simbolu un Skolotāju. Runa vairs nav tik daudz par cilvēku Konfūciju, cik par īpašu garīgu būtni, kura pilda visas ķīniešu tautas senča – aizgādņa lomu. Viņa galvenais teiciens bija: Dzīvei jābūt kā rituālam un rituālam kā dzīvei, bet galvenais uzsvars tika likts uz to, ka senču kultūras mantojums ir jātur godā un jānes rītdienā...Ķīnieši to ņēma vērā un šodien ir liela tauta citu tautu vidū.

Tas varētu būt ideāls piemērs mums latviešiem – ceļš, kas paver iespēju kļūt par lielu tautu un dzīvot harmonijā ar Dieva laistās pasaules likumiem un kārtību.

BUDA - jau V gadsimtā p.m.ē., ir teicis, ka katrā no mums ir spējas attīstīt sevī visas astoņas Cēlā astoņposmu ceļa mācības:

Pareiza ticība; Pareizi lēmumi; Pareiza valoda; Pareiza darbība; Pareizs dzīvesveids; Pareizi centieni; Pareiza domāšana; Pareiza apcere.

Un tā, var teikt, ka BUDAS astoņposmu ceļš nu ir ieguvis turpinājumu. Ceļš uz gaismu ir atvērts – Saules ceļš ir lemts cilvēcei – nav jāliek malā SAVS ceļš aiz BAILĒM vai nezināšanas. Tikai drošajiem pieder pasaule – tikai tiem, kas dzīvo PA_SAULEI. Buda tikai ievadīja šo gājumu – mums jāveic pārējais... Un tā, iedegt gaismu nozīmē dzīvot pēc Saules rita. Saules gadskārta - ir astoņposmu ceļš. Tā ietver sevī AUGSTĀKO, MŪŽĪGO, NEMAINĪGO un nolasās vairākos līmeņos, proti: gadskārtas rits ar atbilstošiem rituāliem un arhetipiem; cilvēka mūža ritējums ar mūža galvenajiem godiem un bezgalīgo mūžības ritējumu jeb mitoloģisko laiku (skat. zemāk pielikumu).

Pats Dieviņis man iedeva / Sav` jājamu kumeliņu.

Caur segliem Saule lēca,/Caur iemauktu Mēnesniņis,

Pavadiņas galiņā,/ Tur lec rīta Auseklītis. 30064-0

galiņā,/ Tur lec rīta Auseklītis. 30064-0

Pavadiņas galiņā,/ Tur lec rīta Auseklītis. 30064-0

Pielikums

Kā pareizi piemērot PVN? - partijas biedra Jāņa Labrenča viedoklis.

Mon, 21 May 2018 14:23:00 +0000

Šī nodokļa raksturojumā ir teikts, ka PVN ir patēriņa nodoklis, kas tiek iekļauts preces vai pakalpojuma cenā un to reāli samaksā preces vai pakalpojuma galīgais patērētājs. PVN tiek uzskatīts par nodokli, kas neskar uzņēmēju, jo netiek piemērots uzņēmējdarbības veikšanas procesā. Nodokļa piederību netiešo nodokļu grupai nosaka tā netiešā maksāšanas kārtība, jo nodokli reāli maksā kā preces vai pakalpojuma cenas palielinājumu. Tā šo nodokli raksturo Jūlija Rozentāle savā maģistra darbā Banku augstskolā. Bet kas, tādā gadījumā ir PVN priekšnodoklis, kuru maksā uzņēmējs saņemot ražošanas vajadzībām preces vai pakalpojumus?

Priekšnodoklis ir PVN summa, kas norādīta ar PVN apliekamajai personai izrakstītā rēķinā par piegādātajām precēm vai saņemtajiem pakalpojumiem saimnieciskās darbības nodrošināšanai. Bet ja šī saimnieciskā darbība ir jaunu preču ražošana vai citu pakalpojumu sniegšana, tad iznāk, ka šajā gadījumā PVN priekšnodoklis ir nodoklis ieguldījumiem ražošanā. Katrs eiro, ko uzņēmējs iegulda ražošanā, dod papildus ievērojami vairāk kā eiro vērtībā bruto produkciju. Bet ja šo eiro neieguldam ražošanā, bet ieskaitam kā PVN priekšnodokli, tad zaudējam ievērojami vairāk kā eiro vērtībā bruto produkciju.

Ekonomikas zinātņu doktors Kārlis Ketners savā grāmatā Nodokļi ES un Latvijā raksta, ka neapliekot ieguldījumus ražošanā ar nodokli, stimulē izaugsmi. Vai kādam vēl ir jautājums, kāpēc Latvijā neattīstās ražošana?

Visvairāk šī nodokļa nelabvēlīgo ietekmi uz ražošanu izjūt nozarēs, kur ir liels pirkto preču īpatsvars. Lauksaimniecība, kravu un pasažieru pārvadāšana nav iedomājama bez dīzeļdegvielas. Tās tirgotāji apgalvo, ka d-degvielas cenu 60% veido nodokļi. Rezultātā ar tik dārgu degvielu nevaram atļauties kvalitatīvi sastrādāt zemi, ievērojami sadārdzinās kravu un pasažieru pārvadājumi. Lai to kompensētu, lauksaimniecībā maksājam dažādus maksājumus un subsidējam pasažieru pārvadājumus. PVN netiek piemērots eksportam. Tagad iznāk, ka citām valstīm, sevišķi energo resursus, pārdodam lētāk, nekā saviem ražotājiem. Tieši nesamērīgi dārgās patērētās elektro nerģijas dēļ bankrotāja Liepājas Metalurgs. 2016. gadā ievērojamu daudzumu elektro enerģijas bez nodokļiem pārdevām Lietuvai, bet bankrotējušās rūpnīcas strādniekiem Liepājas Domei nācās maksāt nepilnu miljonu bezdarbnieku pabalstos.

ES nenorāda cik lielu un kādām precēm piemērot PVN. Tikai mūsu pašu Saeimas ziņā ir pieņemt likumu, kurā noteiktu visām precēm, energo resursus ieskaitot, kuras izmanto ražošanā, piemērot 0% PVN likmi. Valsts budžetā ievērojamu zaudējumu nebūs, jo šo priekšnodokli vienalga maksā atpakaļ uzņēmējam. Tā vietā būs ievērojami mazāki izdevumi PVN administrēšanā. Kļūst lieka pat vesela reversā nodokļa iekasēšanas sistēma.

Tieši ar PVN priekšnodokļa atgūšanu saistās vislielākā daļa krāpniecisko darbību. Neiekasējot priekšnodokli valstij maksājamais nodoklis ir tikai pie preču un pakalpojumu cenas pieskaitītais cenas palielinājums. Atstājot PVN priekšnodokli uzņēmēja rīcībā, ievērojami palielināsies ražošanas apgrozāmie līdzekļi, atvieglos uzņēmējam pārējo nodokļu nomaksu un rezultātā būs iespējams nodrošināt ražotnes ilspējīgu pastāvēšanu.

Jānis Labrencis. 23. 03. 2018.gadā.

Kāpēc vajadzīgs nacionālisms?

Sun, 18 Mar 2018 05:45:00 +0000

Kāpēc vajadzīgs nacionālisms?

Saīsināts pārpublicējums no raksta avīzē “Latvietis Latvijā”

Ir instinkti un uzvedības normas, kas cilvēkā ir dabas ielikti. Nacionālisms ir zemapziņas instinkts, kas formējies katrā tautā gadu tūkstošos kaujās par savas tautas pastāvēšanu. Tas ir dvēseles dziļumu instinkts, kurā izpaužas tautas ģenētiskā atmiņa. Tas ir polarizācijas spēks, kas palīdz tautai orientēties un pretoties svešām destruktīvām ietekmēm. Tāpēc, jo spēcīgāks ir šis instinkts, jo dzīvotspējīgāka ir tauta.

Šis instinkts visvairāk izpaužas tautas dzīves ekstrēmos apstākļos un it sevišķi apstākļos, kad apdraudēta ir tautas pastāvēšana nākotnē. Tādos apstākļos tautas arhetips nosaka visu tautas gribu un apziņu.

Arī tad, kad tautas pastāvēšana netiek apdraudēta, nacionālisms ir pašvērtība, jo nacionālisms ir kopības un vienprātības apziņa. Tas pretstatā sociālismam neaicina šķiras uz šķiru cīņu, bet gan uz izlīgumu. Nacionālisms regulē cilvēku savstarpējās atttiecības, pamatojoties uz tradīcijām, ieradumiem un citām nacionālajām vērtībām. Nacionālisms nozīmē vienotu vērtību skalu, kas ir nepieciešama katras sabiedrības stabilitātei.

Nacionālisms kalpo arī kā informācijas filtrs. Mūsdienās, kad cilvēks pakļauts haotiskas un bieži vien pretrunīgas informācijas iedarbībai, nacionālisms ļauj cilvēkam orientēties daudzo ideoloģiju un reliģiju jūklī.

Civilizēts un organizēts nacionālisms mums ir vajadzīgs arī, lai izvairītos no etniskiem konfliktiem.

Etniskais konflikts ir viena no sociālo konfliktu formām, un tā pamatā ir etniskās pašsaglabāšanās tendence. Pie etniska konflikta noved etniski pretrunīga situācija. Latvijā etniskās situācijas pretrunīgums tika iedibināts PSRS laikā ar masveidīgu migrantu iepludināšanu. Tas latviešos radīja priekšstatu par migrantu kā par patērētāju bez tēvzemes, kas ir vienaldzīgs pret zemi, kurā tas ir ieradies kā nelūgts viesis.

Etniskais konflikts vispirms pastāv latentā formā. Šādas situācijas ilgstoša pastāvēšana etniskajā telpā ar lielu varbūtību var novest pie atklāta konflikta.

Pretrunīgas etniskās situācijas pazīmes ir šādas:

1. Etnodemogrāfiskā balansa izjaukšana.

2. Etniskās grupas politiskā organizēšanās.

3. Spontānas etnisko grupu akcijas mītiņu, piketu un citu protestu veidā.

Kā redzam, viss Latvijā jau ir – gan nenormāls etnodemogrāfiskais balanss, gan krievvalodīgo politiskā organizēšanās, gan arī mītiņi un piketi. Tāpēc šādos apstākļos svarīga ir etnisko pušu organizēšanās un dialogs. Vissliktākais padomdevējs te ir akls naids un atriebības, un vardarbības alkas, kas ved pie difūziem konfliktiem, upuriem un problēmas risinājumu tikai sarežģī. Tāpēc mēs uzskatām, ka latviešu tautas un latviešu kultūras nākotnes labā, kā arī etniskā miera labā nepieciešams nekavējoties izstrādāt valstisku programmu latviešu procentuālā sastāva palielināšanai. Tādā programmā ir jābūt ieinteresētiem arī cittautiešiem, ja vien viņi patiesi ciena to tautu un kultūru, kuras zemē ir ieradušies, lai dzīvotu. Pie pietiekama pamatnācijas procenta pamatnācija var atļauties visas tās garantijas, kas nepieciešamas mazākumtautību kultūras saglabāšanai, veicināšanai un pat aizstāvēšanai, kā tas ir ar lībiešu valodu un kultūru Latvijā, jo tādos apstākļos mazākumtautība neapdraud pamatnācijas eksistenci un kultūru.

Nodarboties ar visiem šiem jautājumiem būtu nacionālo partiju uzdevums. Diemžēl tās ir mazskaitlīgas, sašķeltas un tāpēc nespēj būt par pietiekamu pretsvaru reformkomunistu dibinātām liberālajām partijām. Tāpēc ļoti svarīga šī lielā uzdevuma priekšā ir nacionālo sīkpartiju apvienošana vienā partijā ar vienu nosaukumu, vienotu programmu un taktiku.

K. Krūmiņš (partija “Tēvzemes mantojums”)

Kas vajadzīgs nacionālismam

Fri, 09 Mar 2018 20:12:00 +0000

Kas vajadzīgs nacionālismam

(Pārpublicēts no avīzes “Latvietis Latvijā” saīsināti)

Nacionālisms sastāv no diviem komponentiem – iedzimtā un ieaudzinātā. Tāpēc nacionālismam ir ne tikai bioģenētisks, bet arī sociāls pamats un tas spēj realizēties tikai noteiktos sociālos apstākļos, no kuriem kā galveno var minēt audzināšanu ģimenē un skolā. Savukārt nacionālajā audzināšanā un nacionālās kultūras saglabāšanā svarīgi ir tā sauktie etnokonsolidējošie faktori: valoda, tradīcijas, rituāli, tautiskie raksti un simbolika, tautas solidaritāte un etniskā identitāte.

Valoda veicina etniskās grupas saliedētības formēšanos. Valodā atspoguļojas zināšanas par dotās tautas kultūras tradīcijām. Valodā materializējas etnosa vēsturiskā atmiņa. Daudzi jēdzieni mums šķiet paši par sevi saprotami tikai tāpēc, ka tie ir iesakņojušies mūsu valodā. Valodai ir ciešs sakars ar nacionālo psiholoģiju. Var teikt, ka tieši valoda ir etniskuma funkcionēšanas simboliskā vide. Tāpēc valstis, kurās pastāv vairāki valodas dialekti, apzinādamās valodas konsolidējošo nozīmi, cenšas pieņemt vienu valsts valodu. Svarīgi ir arī aizstāvēties pret citu valodu uzbrukumu. Daudzi svešvārdi, kas tiek lietoti mūsdienu latviešu valodā, liecina par atlantisma uzbrukumu un mūsu vājo pašaizsardzības spēju. Tos ievazā masu informācijas līdzekļi, kas šodien kalpo pārnacionālām interesēm. Tos ievazā arī mūsu amatpersonas, kas ar svešvārdu lietošanu cenšas izskatīties gudrāki, nekā patiesībā ir.

Svarīgs etnokonsolidējošs faktors ir tradīcijas. Tradīcijas ir tautu dzīvē kopš seniem laikiem pastāvošas ierašas, kas tiek pārmantotas no paaudzes uz paaudzi. Tradīcijas dod tautai iekšēju vienotību un sakaru starp bijušām un esošām paaudzēm. Tradīcijas gādā par tautas garīgās attīstības nepārtrauktību un pasargā tautu no dažādām nejaušībām un kļūdām. Tradīcijas satur sevī visu to garīgo mantojumu, ko tauta savā tūkstošgadu attīstībā ir atzinusi par labu un derīgu. Tradīcijas ir sentēvu gudrība. Tās dod cilvēka dzīvei stingrumu un pasargā viņu no svešām ietekmēm. Tai pat laikā tradīcijas nav kaut kas sastindzis un nemainīgs. Tās lēnām mainās, reizēm izgaist un reizēm rodas jaunas un iesakņojas tautas dzīvē un dvēselē. Taču vienmēr tās ir tas pamats, uz kura tauta ceļ savu garīgo nākotni. Tāpēc katram cilvēkam, kas grib dzīvot tautiskā garā, ir jāzina, jāatzīst un jāievēro savas tautas tradīcijas. Tradīciju etnokonsolidējošo nozīmi labi apzinājās komunisti un tāpēc visiem spēkiem centās izskaust nacionālās un ieviest savas boļševistiskās tradīcijas. Tagad līdzīgu, tikai viltīgāku uzbrukumu nacionālajām tradīcijām veic liberāļi, nežēlojot līdzekļus latviešu tautai svešo atlantisma tradīciju ieviešanai. Apzinīgs tautietis nekad svešo netur augstāk par savējo. Tur izpaužas viņa tautiskā pašcieņa.

Etnokonsolidējošs faktors ir arī rituāli. Tie nodrošina kultūras pēctecību. Rituāli ir uzvedības stereotipi. Tie uztur noteiktu sociālā statusa hierarhiju, veicina grupas solidaritāti, veic sociālās regulēšanas funkciju, noņem emocionālo spriedzi noteiktās sadzīves situācijās. Tāpēc visvairāk rituālu saistās ar pašiem svarīgākajiem cilvēka dzīves brīziem – piedzimšanu, pilngadību, precībām un bedībām.

Svarīgs konsolidējošs faktors ir tautiskie raksti un tautiskā simbolika. Ievērojamais psihologs Gustavs Jungs saka: simboliem ir daudz dziļāka zemapziņas nozīme, nekā mēs to parasti iedomājamies. Tāpēc nacionālo simbolu lietošana reizē ir sakrāla darbība ar maģisku spēku un nozīmi, kas mūs vieno cauri gadu tūkstošiem ar mūsu tautas vistālāko senatni, kad mūsu senči šos pašus rakstus grieza kokā vai iekala akmenī.

Svarīgs konsolidējošs faktors ir tautas solidārisms. Lai nacionāla valsts varētu pastāvēt, valsts vara nedrīkst piederēt kādam sociālam slānim vai grupējumam. Valsts varai ir jābalstās uz visiem sociāliem slāņiem – uz darba devējiem, darba ņēmējiem, zemniekiem, inteliģenci.

Sociālo slāņu intereses nedrīkst stāvēt pāri nācijas kopīgām interesēm. Tāpēc nacionālais solidārisms aicina ļaudis uz savstarpēju izpalīdzību tā, lai, cits citu balstot, visi gūtu labumu. Solidārisms mudina tautiešus uz savstarpēju cieņu, līdzcietību, sadarbību, iecietību. Tāds tautietis apzinās, ka neviens viņu nepametīs nelaimē, un apzinās, ka tautas nelaime ir arī viņa nelaime un tautas laime ir arī viņa laime. Tautas solidārisms saliedē tautu un mazina kārtu pretrunas. Tas dara tautu vienotu un stipru. Tāpēc pret visu imperiālistu uzbrukumiem tautas solidārisms ir bijis viens no stiprākiem tautas pašaizsardzības bastioniem. Lūk, kāpēc mums ir vajadzīgs visas tautas solidārisms, un, lūk, kāpēc komunisti sludināja tautās šķiru naidu, bet liberāļi šodien sludina atomārās sabiedrības modeli un politiskās nācijas modeli. Tie ir modeļi, kuru mērķis ir panākt ļaudīs egoismu un savstarpējo atsvešināšanos, lai tā vājinātu tautas organisma dabīgās pretestības spējas. Bet visam tam mērķis ir visu imperiālistu galīgais mērķis – iznīcināt tautu kā kultūras vienību un pārvērst to pelēkā, viegli manipulējamā un viegli izmantojamā masā.

Var teikt, ka valoda, tradīcijas, rituāli, simboli un visa etniskā kultūra kopumā ir ne tikai etniskās grupas identitātes, bet arī etniskās grupas solidaritātes pamats un svarīgs faktors etniskās grupas pastāvēšanai nākotnē. Tieši tāpēc visi nacionālo kultūru iznīcinātāji vispirms vēršas pret nacionāli konsolidējošiem faktoriem – valodu, tradīcijām, rituāliem un simboliku un ar skaldi un valdi politiku vēršas pret tautas solidaritāti. Lūk, kāpēc mēs esam nacionālā solidārisma partija.

Lai cīnītos ar nacionālismu ideoloģiskajā plāksnē, liberāļu argumentācija ir tāda: «Atsakieties no nacionālisma, un jūs dzīvosiet labāk!» Tas nozīmē: «Atsakieties no savas dvēseles, un jūs dzīvosiet labāk.» Savukārt, mūsu argumentācija ir tāda: «Nacionālisms ir ideālisms, un tā alga nav materiāla. Katrs ideālisms savā ziņā ir nepraktisks. Tāpēc nacionālisms saviem piekritējiem nesola materiālas, bet gan ideālas vērtības. Nacionālisma alga ir iekšēja krietnuma sajūta, garīga līdzsvara sajūta, savas pilnības apziņa un savas tautas kopības un mūžīguma apziņa. Bez tam liberāļu materiālisms liek mums stipri šaubīties, vai, pārdodot savu dvēseli, mēs dzīvosim labāk, jo arī Senajā Romā, kad publika sāka prasīt tikai maizi un izpriecas, līdz Romas sabrukumam vairs nebija tālu.

Bez nacionālisma Latvijas valsts ir tikai viens no ekonomiskiem reģioniem globālajā pasaulē bez nācijas un nacionālās kultūras. Ja mēs atsakāmies no nacionālisma, tad reizē ir jāatzīst, ka veltīgi ir bijuši arī latviešu tautas upuri Ziemassvētku kaujās, Neatkarības cīņās un Gulaga nāves nometnēs. Tāda ir mūsu argumentācija.

Katra tauta ir Dabas un Dieva produkts, tāpēc katrai tautai un tās kultūrai ir tiesības uz pilnvērtīgu eksistenci. Komunisti un liberāļi iejaucas Dieva projektā, veidojot šajā projektā haosu. Haoss vienmēr ir bijis sātana darbs. Turpretī Dievs ir struktūru un daudzveidības veidotājs. Visās pasaules reliģijās Dievs pasauli ir radījis no haosa. Daudzveidības iznīcināšana un atgriešanās pie haosa ir sātanisms. Arī nāciju un nacionālo kultūru iznīcināšana ir sātanisms. Mēs to nedrīkstam pieļaut. Mūsu tauta un mūsu kultūra ir tas mantojums, ko gribam saglabāt. Mums nav vajadzīgas ne svešas teritorijas, ne sveši sviedri, ne dzīvības. Mums ir vajadzīgs tikai tas, kas pienākas mums – mūsu zeme, mūsu tauta un mūsu kultūra.

K.Krūmiņš (Partija „Tēvzemes mantojums”)

Fri, 09 Mar 2018 20:11:00 +0000