BAILES – ANTIKULTŪRAS ĪPAŠAIS PRODUKTS

I.Saprovska.  BAILES – ANTIKULTŪRAS ĪPAŠAIS PRODUKTS

Priekšlasījums konferencē  „Vārda un ekrāna brīvība Latvijā vardarbības attēlojumu kontekstā”, Rīgā, 2017.gada 30.novembrī.   

Edvards Munks KLIEDZIENS

Galvenās tēzes:

·         Baiļu sindroma aktualizēšanas iemesli ir sapratne, ka globalizācijas rezultātā tiek iznīcinātas etniskās kultūras, kas ir tautu dzīvības ceļš, pretim piedāvājot KIČU jeb ANTIKULTŪRU, kas soli pa solim iznīcina pašu tās radītāju – CILVĒKU.

·         Nacionālās kultūras pamatā jābūt tautiskai audzināšanai, proti,          priekšroku dodot tautas nemateriālajam jeb garīgajam kultūras mantojumam – DZĪVESZIŅAI. Tautas kultūra ir emocionāls un intelektuāls kapitāls, kas tiešā veidā saistīts ar tautas vērtību sistēmu - tikumu, ētiku un morāli un tautas arhetipisko tēlu sistēmu.

       Tauta, kas tālāk nes savu kultūras mantojumu, ir kultūras tauta ar augstu garīgās           apziņas līmeni, kura spēj arī pastāvēt cauri laikiem un pārmaiņām. Tauta, kas savu           kultūru ir atstājusi interešu izglītības līmenī, spēj būt vienīgi patērētāju sabiedrības           domāšanas līmenī, kam maz sakara ar kultūru, bet toties ir izdevīgs (lēts) dzīvais           darbaspēks pasaules darba tirgos. Tādam nav svēts savas zemes un savas           tautas jēdziens un var pat teikt, ka tās ir tautai pazaudētās dvēseles. Un te arī               mājo BAILES un BĒDAS, kas iet          roku rokā ar antikultūru, kas ir globalizācijas           produkts.

Tēma – BAILES - man nav tuva, tomēr, iedziļinoties šai tēmā, nācu pie slēdziena, ka bailēm ir būtiska nozīme tautas pašapziņas veidošanā un bailes ir būtisks aspekts, kas ietekmē mūsu dzīvi arī šodien, iezīmējot senu pretstatu cīņu starp SAVĒJO un SVEŠO, starp kultūru un antikultūru. 

Iesākumā vēlos pievērsties mūsu kultūras saknēm, ielūkojoties tautas dziesmu pūrā.

Gatavojot šo priekšlasījumu, nāca prātā Raiņa teiktais:.. mēs vēl par maz saprotam mūsu tautas dziesmu: mūsu laime tikai, ka mēs viņai vēl stāvam tuvu, tuvāk nekā citas Eiropas tautas savām dziesmām.(KR 17, 67.)

Pirmkārt, es vēlējos saprast vai un kas ir tas, kas raisa Dainu cilvēkam bailes. Nācās secināt, ka bailes dažkārt ir sinonīms bēdām un šīs bēdas var atnest nezināmais, svešais - kāds no malas, kas ienāk ierastajā dzīves telpā.

Rudens nāk, rudens nāk, Nāk meitām baiļu laiks;                                     BAILES

Nav lapiņa aizčaukstejsi, / Jau meitiņa gabalā.

Nāk rudens, nāk rudens, / Nāk meitām(i) bēdu dienas;                   BĒDAS
Cik sunīši ierējās, / Tik par sētu kaņepēs.

Šeit ir jāmin arī Raiņa luga „Krauklītis”, kuru caurvij BAILES un BĒDAS. Lugā redzam, ka laupīja meitas ne tikai, lai iegūtu līgavas, bet laupīja sveštautieši, lai gūtu laupījumu - līgavas pūru, pašu meitu padarot par kalponi. Svešām tautām ienākot mūsu Dievzemītē, varas darbi sita augstu vilni. Izlasot lugu, ir labāk saprotamas arī t/dziesmas, kur skarta šī tēma.

Tāpat ir sastopamas arī māņticīgas bailes no burvestībām un pārdabiskiem spēkiem. Dainās atklājas, ka viedums un zināšanas, kā arī tradīcijas ievērošana pasargā un atvaira visu ļauno, līdz ar to bailes pārtop piesardzībā. Var apgalvot, ka balstīšanās tautas gudrībā, sniedz aizsardzību un pārliecību par savas dzīves telpas drošību.

Es iestādu vilkābeli / Savā govu laidarī, 
Lai tās laumas, raganiņas /Jāņu nakti bakstījās.

          Es iemetu asu dadzi / Savā govu laidarā
          Lai tie burvi, raganiņas /Uz tā dadža nodurās.

Daudz nopietnākas bija jau bailes Viduslaikos, saskaroties ar raganu medībām un inkvizīciju, kur tika iznīcinātas tautas viedās sievas, tās sadedzinot vai noslīcinot ūdenī. Un kur nu vēl pirmās nakts tiesība un visādas citādas izdarības, kas vien ienāca prātā kungu kārtai.

Protams, BAILES un BĒDAS bija arī karā aizejot, kas šo zemi piemeklē lielākoties svešu spēku ietekmē.

Par purviem, par mežiem / Ozols krita skanēdams;
Par kungiem, bajāriem /Mans bāliņš karā gāja (jāja).                            

          Es, kaŗā aiziedams, /Ozolā krustu cirtu,
          Māsiņām pieminēt, /Mātei gauži noraudāt.

Es, karā aiziedams,/Sirdi slēdzu akmenī.
Aust gaismiņa, lec saulīte, /Plīst akmens skanēdams.

Interesi raisa arī jautājums par bailēm no nāves, kas ir tik izteiktas šodienas sabiedrībā. Vai Dainās tās ir sastopamas? Un jāteic, ka mani pārsteidz tautas veselīgā izpratne ne tikai par dzīvošanu Šaisaulē, bet arī par aiziešanu Viņā saulē. Ļaudīm nebija BAILES par aiziešanu, bet gan dziļa sapratne par Dieva laistās pasaules kārtību.

Dievs dod man tā nomirt, / Kā nomira tēvs, māmiņa:

Dziedot man tēvs nomira, / Dziedādama māmuliņa.

Protams, vēl pastāvēja sadzīviskas bailes – meitām palikt neprecētām, mātēm palikt bez bērniem vai arāja - apgādnieka, bērniem bez vecākiem, laukiem un lopiem bez auglības, kas pārsvarā gadījumu tika uzlūkota kā nepareizas rīcības sekas vai izjaukts harmoniskais līdzsvars cilvēku attiecībās, saskarē ar dabu un augstākiem spēkiem.

Tomēr būtiski ir bailes pārvarēt un Dainās ir minēts, kas atvaira bailes, bēdas un neizdošanos un, pirmkārt, tas ir prieks. Dziesmas un jautrs prāts, kas spītē bēdām, nelaimei un ļaunai dienai.

Jo es bēdu bēdājos, /Jo nelaime priecājās;
Labāk gāju dziedādama, / Lai nelaime bēdājās.

           Dziedot dzimu, dziedot augu, / Dziedot mūžu nodzīvoju;

          I tās manas grūtas dienas /Ar dziesmiņu vieglināju.

Noder arī droša un taisna sirds.

Braukdami, kūmiņās, pa zaļu birzīti, /Cērtam pāditei šūpuļa kārti.
Lai skrēja mežsargi pie joda, velna, /Pādītes labā man nav(a) bailes.

Un vēl, neliels ieskats TAIS LAKOS, kad dzīvojām saskaņā ar dabas ritiem, proti, Saules gadskārtas ritu, kas sevī ietvēra astoņus svinamos laikus un arī galvenos cilvēka mūža godus. Šajā Saules laikritī spoguļojās tautas kultūra jeb latviskā Dzīvesziņa. Visa dzīvošana griezās ap saviem arhetipiem un savām tradīcijām. No Mārteņiem līdz Meteņiem ļaudis gāja ķekatās, ko vadīja Budēļu vecis, lai budinātu katru iziet cauri tumšākajam laikam bez BAILĒM, nezaudējot prieku, enerģiju, veselību. Un jāteic, ka tumsai neizdevās iegrūst ļaudis ne depresijā, ne bēdās, ne skumjās. Jautrība sita augsti vilni un kur nu vēl izdejotās kurpes svinamajos laikos, izspēlētās rotaļas, izzīlētā nākotne un galvenais - mīļa satiksme ar saviem kaimiņiem un tuvajiem saimes ļaudīm. Un tad vēl vakarēšanas tumšajos rudens un ziemas vakaros, kad tika minētas mīklas, stāstītas teiksmas, šķetināts dzimtas atmiņu kamols.

Raiņa teiktais apstiprina šo domu ar vārdiem:

Skaistums ir vienīgais mierinājums būtības vieglumam.

Tautas dziesmas dziedot, latvji nemanīja verdzību un klausību.(KR 15, 332.)

Un tie, kas šodien mēģina mums iegalvot, ka svešas tautas mums atnesa kultūru, ir vai nu mankurti, vai apsējušies ar svešu Pasaules uzskatu un nejūt vairs savas tautas dvēseli.

Manuprāt šodien, lai saglabātu sevi, ir jāpasmeļ no senču gudrības apcirkņiem – jāizprot un jāpārmanto viņu veselīgā pasaules uztvere, kas noteikti darīs skaistāku mūsu ikdienu, bet, galvenais, - arī gaišāku nākotni, kurā jādzīvo būs mūsu bērniem un, ja paveiksies, arī bērnu bērniem. Pesimisms, depresija, bailes un bēdas mūsu tautā skaitījās netikums no kā jāatbrīvojas.

Priekš Dieviņa apņemos /Noskumusi nedzīvot:

Gan gulēšu noskumusi / Apakš zaļa velēniņa.

Bet tagad palūkosim, kas notiek pasaulē un mūsu Dievzemītē šobrīd... Maz ko labu var teikt par ŠO LAIKU jeb VĒSTURISKO LAIKU. Neskaitāmos karos un jukās izjauktas un iznīcinātas stiprākās dzimtas, liela tautas daļa ir izklīdusi pasaules plašumos, daudzām tautām un arī mūsu tautai – izjaukts dzīvesveids un sapostīta Dzīvesziņa. BAILES bieži vien ir ikdienas pavadones, un iemesli tam ir visdažādākie. Minēšu tikai dažus:

·         kultūra katrā valstī, kas iesaistīta globalizācijas procesā, sāk pieņemt antikultūras veidolu – kultūras darbinieki pārvēršas par antikultūras darboņiem - skaistais bieži vien tiek mīdīts kājām, bet perversais – bieži vien - mājo gan uz teātra skatuvēm, gan grāmatu plauktos, gan cilvēku prātos - tiek pakāpeniski atvērti OVERTONA LOGI uz perverso...

·         TV – pārsātināta ar nekrofīlijas sižetiem – neskaitāmas šausmu un katastrofu filmas, trilleri un detektīvi, filmas ar stulbām (citādi grūti tās nosaukt) sadzīves ainiņām...

·         ēters piesātināts ar negatīvām ZIŅĀM, kur vairumā gadījumu nekas un nekur nav īsti labi, jo gandrīz visur visi karo tādā vai citādā veidā (iemesli ir visdažādākie, var karot arī par to, ka olu sit kāds ne no tā gala – Džonatans Svifts to uzskatāmi rāda savā darbā „Gulivers”)...

·         terorisms sit augstu vilni, bet terorisma sponsori pīpē cigārus savos debesskrāpjos...

·         savukārt dabas katastrofas tiek mūždien sasaistītas ar gaidāmo pasaules galu...

Un mūsu tautas gudrība teic – ko daudzina, to arī piedaudzina... Un kā lai cilvēks nebaidās, ja BAILES min uz papēžiem.

Secinājums nav iepriecinošs – civilizācija acīm redzami sasirgusi ar daudzām nedziedināmām kaitēm un ir tikai nelielas saliņas, kur antikultūra vēl nav izplatījusi savas slimās vēža šūnas...

Roberts Mūks darbā - DIEVA PĒRTIĶA ZĪMĒ – Domas par „pasaules galu” 29.lpp. raksta:  Profānisms līdz šim nekad nav uzkundzējies veselai civilizācijai, kā tas pēdējo gadsimtu laikā ir noticis Rietumos. Neviena pasaules civilizācija vēl nav tikusi celta uz tīri negatīvas bāzes – kā radikāla bezprincipu civilizācija. Šī principu projiene ir arī tā, kas piešķir modernajai pasaulei abnormālu raksturu, padarot pasauli par sava veida monstru, ko var mēģināt saprast tikai tad, ja pieņem, ka tā atbilst pašreizējā cikliskā laika perioda beigām.

Ja pavērojam, kas gūst labumu no mūsu bailēm, tad saprotam, ka to visu bieži vien organizē apzināti un LKUMS, kas nesaskan ar tautas tikumu, veic galveno funkciju – liek ļaudīm noliekties likuma priekšā aiz BAILĒM no SODA... Ir visiem zināms, ka TEMĪDAI ir  aizsietas acis, bet reti kurš zinās, ka enciklopēdija skaidro – tas norāda uz vienaldzību pret pasaules bēdām... Un tad vēl teiciens: Un kalns nolieksies likuma priekšā! Un tā jau ir nelaimes sakne, proti, ja LKUMI nesaskan ar tautas tikumiem, tad nenovēršami, ka sekas ir BAILES, BĒDAS un POSTS...

Kā piemēru runājot par bailēm un bēdām var minēt pasaku „Kaķīša dzirnavas” –  Rozes Stiebras multenīti. Tad lūk, tajā režisore rāda ķēniņa pili, kur viņš dzīvo skumju mākts, pārņemts ar pasaules bēdām un viņa pilī ir aizklāti logi un izdzēstas gaismas. Bet ķēniņa bēdas pievelk melnus putnus, kas laidelējās un barojās no šīs bēdu enerģijas un tikai kaķīša stāsts liek ķēniņam iedegt pilī gaismu un raugi - tumšie putni pazūd kā uz burvju mājiena... Un te nu mēs redzam, ka pasaka visu pa_saka, proti, ar tumsu nav jācīnās, bet jāiededz gaisma... Ir saprotams, ka BAILES un BĒDAS iet roku rokā un ir vienas mātes divas meitas. Un vienmēr būs tie, kam šī baiļu enerģija ir gaužām nepieciešama, jo, lai pastāvētu šajā pasaulē, tie barojas no ļaužu enerģijas visdažādākos iespējamos veidos.

Aktuāli šķiet šodien ir arī savulaik Raiņa teiktais:

Jūs brīnaties, ka cilvēki visi ir ļauni un visus tura par ļauniem. – Bet jūs taču paši zināt un sakāt, ka visa dzīve pamatota uz egoisma, pašlabuma un citļaunuma. Jūsu brīnīšanās norāda, ka jūs slepeni vēlētos citu pamatu dzīvei. Nu, tad laužat šo pamatu! (KR 17, 206.)

Jā, un kas tad notiks beigu galā? Un beigu galā mēs būsim spiesti lauzt šo pamatu un pacelt pūrlādes vāku, lai atgūtu senču skaisto dzīvi apliecinošo filozofiju. Apzinoties, ka pašreizējais mirklis ir viss, kas mums pieder, ir jāņem padoms no tautas pūrlādes – dzīvot ar GODU, būt TIKUMĪGIEM un paturēt prātā galveno atziņu, ka BAILES un BĒDAS piemeklē tikai tos ļaudis, kas nedzīvo saskaņā ar tautas paražām, tradīcijām un savu sirdsapziņu. T/dziesmas teic:

Ar godiņu, ar godiņu, /Ne ar zeltu, sidrabiņu:

Dabūs zeltu, gan sidrabu, / Godu mūžam nedabūs.        

          Godam dzimu, godam augu, / Godam gribu nodzīvot;

          Godam manis augumiņis, /Vai ir liels, vai ir mazs.

Jauni puiši, jaunas meitas, / Ar godiņu dzīvojiet,

Ja gribieti pasēdēti /Goda galda galiņā.

Un vēl, šodien ar dziedāšanu un tikumu vairs vis nepietiks. Lai sakārtotu dzīvošanu savā zemē ir jādomā un jādomā daudz, lai varam būt saimnieki savā zemē un dzīvot pēc SAVAS tautas ieskatiem un tradīcijām, tad arī viss notiks kā pasakā, bet pasakas vienmēr ir ar labām beigām...

Gudrajam caunīt' dzīt, / Aķīlam vāverīt';
Gudram tēva dēliņam / Tēva zemi paturēt.

Apzinoties, ka neredzamām saitēm esam saistīti ar visu plašo Pasauli, mans skatiens neviļus apstājās pie praviešiem tādiem kā Konfūcijs, Zaratustra un Buda, kas Kosmiskās nakts laikā veica misiju, ko varam salīdzināt ar mūsu teiksmu tēlu Mārteni, kurš izved ļaudis cauri tumšākajam gadalakam – ZIEMAI - līdz piedzims gaisma. Tieši ar šādu misiju pasaulē nāca  pravieši, kuru  mācības bija kā pavediens pie kura turoties ļaudis spēja sagalabāt sevi, šķērsojot tumšāko Kosmiskās nakts laiku.

 ZARATUSTRAS Gātās jeb himnās, kuras kā pieņemts ir sacerējis pats Zaratustra, ir rakstīts:(Yasna 47)

10. Dievs,

kad ļaudis vēlēsies saprast Tavu mācību?

Kad no pasaules tiks aizslaucīts ļaunums, meli, mantkārība?

Kad dēmonu kalpotāji nemānīs lētticīgos

un tirāni vairs nevaldīs?

11. Ak, Dievs,

kad pienāks tas laiks, kad pār pasauli valdīs Patiesība un Mīlestība?

Kas mums dos mieru no ļaunajiem varmākām

un kam visā pilnībā tiks dāvāta Patiesības mācība?

Kad pienāks tas laiks, kad uzvarēs Saprāts?

12. Un, lūk, Glābēji nāks,

kam pilnībā tiks dāvāta Saprāta un Patiesības mācība!

Viņi uzvarēs naidu un netaisnību, un pasaule taps atjaunota,

un pār pasauli valdīs Patiesība un Mīlestība!

 KONFŪCIJS jeb VIEDAIS KUNGS (551. - 479.g.p.m.e.) Viņu dēvē par ķīniešu nācijas Simbolu un Skolotāju. Runa vairs nav tik daudz par cilvēku Konfūciju, cik par īpašu garīgu būtni, kura pilda visas ķīniešu tautas senča – aizgādņa lomu. Viņa galvenais teiciens bija: Dzīvei jābūt kā rituālam un rituālam kā dzīvei, bet galvenais uzsvars tika likts uz to, ka senču kultūras mantojums ir jātur godā un jānes rītdienā...Ķīnieši to ņēma vērā un šodien ir liela tauta citu tautu vidū.

Tas varētu būt ideāls piemērs mums latviešiem – ceļš, kas paver iespēju kļūt par lielu tautu un dzīvot harmonijā ar Dieva laistās pasaules likumiem un kārtību.

BUDA - jau V gadsimtā p.m.ē., ir teicis, ka katrā no mums ir spējas attīstīt sevī visas astoņas Cēlā astoņposmu ceļa mācības:

Pareiza ticība; Pareizi lēmumi; Pareiza valoda; Pareiza darbība; Pareizs dzīvesveids; Pareizi centieni; Pareiza domāšana; Pareiza apcere.

Un tā, var teikt, ka BUDAS astoņposmu ceļš nu ir ieguvis turpinājumu. Ceļš uz gaismu ir atvērts – Saules ceļš ir lemts cilvēcei – nav jāliek malā SAVS ceļš aiz BAILĒM vai nezināšanas. Tikai drošajiem pieder pasaule – tikai tiem, kas dzīvo PA_SAULEI. Buda tikai ievadīja šo gājumu – mums jāveic pārējais... Un tā, iedegt gaismu nozīmē dzīvot pēc Saules rita. Saules gadskārta - ir astoņposmu ceļš. Tā ietver sevī AUGSTĀKO, MŪŽĪGO, NEMAINĪGO un nolasās vairākos līmeņos, proti: gadskārtas rits ar atbilstošiem rituāliem un arhetipiem; cilvēka mūža ritējums ar mūža galvenajiem godiem un bezgalīgo mūžības ritējumu jeb mitoloģisko laiku (skat. zemāk pielikumu).

Pats Dieviņis man iedeva / Sav` jājamu kumeliņu.

 Caur segliem Saule lēca,/Caur iemauktu Mēnesniņis,

            Pavadiņas galiņā,/ Tur lec rīta Auseklītis.             30064-0

galiņā,/ Tur lec rīta Auseklītis.            30064-0

Pavadiņas galiņā,/ Tur lec rīta Auseklītis.      30064-0

Pielikums