ZIEMAS SAULSTĀVJU JEB ZIEMASSVĒTKU MĪKALE

                                                                                                                                          I.Saprovska.

 Sidrabiņa lietiņš lija / Ziemassvētku vakarā,

AKAS ZĪME raksturo pasaules pamatu, kur starp simboliskiem akas grodiem, kurus rada četri slīpie krusti, veidojas  pamati jeb sākotne. Šī zīme ievada jaunu Saules gadu, tāpēc tā ir arī Saules un pasaules zīme.

Svinamais laiks – Ziemassvētkus svin četras dienas Ledus laika 5 savaites pussvētē un svētē + divas dienas, kas ir ārpus laika (pēc Gregora kalendāra svin sākot ar 20. līdz 24.decembrim). Ziemas saulstāvjos Saulīte trīs dienas atrodas vienā punktā debesu jumā un tikai ceturtajā dienā sāk savu gaitu debesu kalnā.  Tāpēc trīs dienas ļaudis daudzina Saulīti, savukārt ceturtā diena ir Dievam veltīta diena jeb klusā diena, kad saimes ļaudis sapulcējas vienkopus, lai daudzinātu gaismas atgriešanos. Ar nākamo dienu pēc Ziemassvētkiem sāk skaitīt Jauno gadskārtu (pēc Gregora kalendāra - ar 25. decembri).

Un galvenais, Saulīte nekad latviešiem nav bijusi iecelta Dieva kārtā, bet vienmēr ir bijusi tikai un vienīgi Dieva iestādījums, ko apliecina arī tautas dziesma. 

Kam tie zirgi, kam tie rati / Pie Dieviņa namdurvīm?                                                                        

Dieva zirgi, Dieva rati, / Gaida sauli iesēstam.

Ziemassvētku svinēšanai ir divi dažādi cēloņi: pirmkārt, tie ir Ziemas saulstāvji, laiks, kad pēc visdziļākās tumsas atgriežas gaisma, Saule atkal sāk savu augšupeju debesu kalnā; otrkārt, tas ir Dieva dzimšanas laiks. Sendienās debesis, debess gaisma un augstākais garīgais jēdziens DIEVS nesa kopīgu nosaukumu.

Un tā, Ziemas saulstāvjos, kad visdziļākai tumsai seko gaismas pieaugšana, mēs svinam  Ziemassvētkus. Gadskārtas svinības latvieši senatnē apzīmējuši par laikiem vai dienām, izņemot Ziemassvētkus, kas vienīgie nosaukti par svētkiem, jo vārds “svētki” ir atvasināts no “svēts” ar pirmatnējo nozīmi balts, tīrs, spodrs, gaišs, kas parāda Ziemassvētku vissenāko un dziļāko saturu - gaismas uzvaru pār tumsu un dzimstot jaunai gaismai kļūst arī par Dieva dzimšanas laiku, jo Dieva jēdziens un īpašības sakrīt ar visiem gaismas uzvaras radītiem labvēlīgiem priekšstatiem. Dainās Ziemassvētki apveltīti ar tādiem epitetiem, kā Dievam dārgi laiki un Dievam lieli svētki.

Ziemassvētki, Liela diena/ Tie Dievam lieli svētki:
Ziemassvētkos Dievs piedzima,/ Lieldienā šūpli kāra.

Jau ilgi pirms Ziemassvētkiem ļaudis sāk gatavoties gada lielākajam un bagātākajam svinamajam laikam. Meitas gatavo salmu puzurus, darina dažādus greznumus istabas rotāšanai. Ēdienus parasti izvēlas ar simbolisku nozīmi: cūkas šņukuriņu, putraimu desas, zirņus, pupas, kočas jeb kūķus un grūdeni jeb zīdeni. Ēdienus gatavo arī no dzīvas labības - diedzētiem graudiem. Svētki norit lielā bezrūpībā un līksmībā.

Ziemassvētku vakarā, kad visi ģērbušies goda drānās un sanākuši pie svētku  galda, saimnieks aicina istabā Dievu un pateicas par rudens devumiņu. Piemin arī mirušos tuviniekus, kas Ziemassvētku naktī nāk sērst pie savējiem.

Dedziniet gaišu guni,/ laidiet Dievu istabā:

Dieviņš brauca pār kalniņu/ sidrabotu mētelīti.

Dieviņš bija, Dievs palika, / Dievam gudrs padomiņš:

Dievs kokiem lapas deva,/ Dievs vārpiņas tīrumā.

Ziemassvētku svinību cilvēkojums ir ziemas saulgriežu teiksmu tēli  Četri Brāļi Ziemassvētki -  Dievadēli, bet Dainas tos nekad nenosauc vārdos.  Viņi sevī apvieno gadskārtas teiksmu tēlu divējo dabu:

-       teiksmaino izcelsmi debesu izplatījumā;

-       svinamo laiku cilvēkojumu, nonākot saskarē ar ļaudīm zemes virsū.

Sen gaidīju, nu atnāca,/ Tie bagāti Ziemassvētki;

Ziemassvētki atbraukuši / Rakstītām kamanām.

            Sen dzirdēju, nu redzēju / Ziemasssvētku kumeliņu;

            Līdz zemīti krētes vilka, /Ar basām kājiņām.

Ziemassvētku izskats Dainās nav apdziedāts. Tikai viena Daina piemin raibas bikses.

Toties Dainas sevišķi izceļ Ziemassvētku bagātību. Tā izpaužas ne tikai viņu greznajās kamanās un atvestajās dāvanās, bet arī bagātībā, kas līdz ar Ziemassvētkiem atnāk sētā.

-       Ziemassvētkos kamanas ir izrotātas jeb izrakstītas;

-       Ziemassvētki atbrauc  sidraba kamanās;

-       Ziemassvētku kumeļi ir melni un viņu krēpes atgādina sniega pītes un lāstekas, un tie nav apkalti…

Četrus Brāļus Ziemassvētkus vēl raksturo viņu skaļā ierašanās. Ziemassvētku skaļums Dainās izteic ledus lūšanas un plaisāšanas trokšņus, kas dzirdami sala laikā. Svinīgā ieskaņa sākas ar Četru Brāļu Ziemassvētku saņemšanu un aicināšanu istabā. Ļaudis ar prieku uzņem tos savās mājās. Ļaudis ar labvēlību apcer Četru Brāļu Ziemassvētku guldināšanu viņu uzturēšanās laikā sētā. Visur, kur vien Ziemassvētki pārgulējuši, sagaidāma svētība, bagātība un auglība.

Mūsu Ziemassvētku izdarības ir bagātas. Plašāk pazīstamās tradīcijas ir bluķa vilkšana, budēļos iešana, vizināšanās ar ragavām, ciemošanās, zīlēšana, rotaļāšanās, dziedāšana  un  dejošana.

Ziemas svētki, liela diena, / Tie Dievam dārgi laiki;
Ziemas svētki bluķi vilka, / Liela diena šūpli kāra.

                  Simtu cepu kukulīšu, / Ziemassvētku gaidīdama:

                  Simtiņš nāca danču bērnu Ziemassvētku vakarā.

Un tagad ielūkosimies DAINU SKAPĪ, lai saprastu un izjustu Ziemassvētku noskaņu.

Sen gaidīju, nu atnāca
Tie bagāti ziemas svētki.
Ziemas svētki atbraukuši
Rakstitām kamanām.

Ziemas svētki atbraukuši
Rakstitāmi kamanām,
Gaŗ zemiti krētes vilka,
Basajāmi kājiņām.
Tekat, bērni, saņemati
Ziemas svētku kumeliņus.

Ziemas svētki atbrauca
Pa rudzu lauku,
Zāliti mīdami,
Asniņus celdami.

Ziemas svētki atbraukuši
Rakstitām kamanām;
Eit' laukā,saimenieki,
Saņemat Ziemas svētkus.

Bērni mani kovārniši,
Visiem pliki vēderiņi;
Kad atnāca ziemas svētki,
Visiem kurpes kājiņâ.

Ziemas svētki, atnākdami,
Ko jūs laba atnesat?
-Kūķu katlu, galvas pusi,
To mēs labu atnesam.

Ziemas svētki, liela diena,
Tie Dievam lieli svētki;
Ziemas svētki vizinami,
Liela diena šūpojama.

Nu, tētiņ, Ziemas svētki,
Sēsties galda galiņā,
Dod kalpiem kalpa loni,
Meitām baltas villanites.

Kas tur buldurē /Pa nama augšu?
Ziemas svētki buldurē / Ar savu sulaini.

Eita, bērni, skatities,
Kas pa namu buldurē:
Ziemas svētki namu slauka,
Visus traukus ciladami.

Kas tur rībina / Uz istabiņu?
Ziemas svētki dancina
Savu kumeliņu.

Sakaties, ziemas svētki, /Kur naksniņu gulējāt?
- Pie zirgu staļļa / Pažobelē.

Kur gul ziemas svētki /Atiedami?
-Zirdziņu stallī /Pažobelē.
Kur gul ziemas svētki / Atnākdami?
-Miežu, rudzu klētī / Apcirknî.

Eit' projam, Ziemas svētki,
Ar kaņepu pīragiem,
Atnāks mums liela diena
Ar skaistām oliņām.

Eit' projām, ziemas svētki,
Ar savāmi karašām;
Es gaidīšu lieldieniņu
Ar baltāmi oliņām.

Četras māsas lieldieniņas,
Četri brāļi ziemas svētki,
Astoņām dieniņām
Daram saldu alutiņu.