Pārdomas par AS "Augstsprieguma tīkls" peļņu un tarifiem

AS "Augstsprieguma tīkls" (saīsināti AST) ir Latvijas elektroenerģijas pārvades sistēmas operators. Internetā lasām (sk. https://lv.wikipedia.org/wiki/Augstsprieguma_t%C4%ABkls), ka AST 100 % akciju pieder Latvijas Republikai Klimata un enerģētikas ministrijas personā. (Lai gan ir dzirdētas arī citas ziņas, ka 30% AST akciju vairs nepieder valstij). Vēl I-netā lasām (sk. https://www.ast.lv/lv/chart/pelnas-un-dividenzu-apmers) ziņas par AST peļņu un izmaksātām dividendēm pa gadiem:

   Tātad, AST peļņa laika posmā no 2018.gada līdz 2021.gadam ir pieaugusi 11,72 reizes. Dividendes šajā laika posmā pieaugušas 8,09 reizes.

   Peļņa ir naudas summa, ko uzņēmums gūst pārdodot produktus pēc izmaksu atskaitīšanas. Valsts uzņēmuma peļņa, jādomā, nonāk valsts kasē. Valstīs, kur ekonomikas pamatā ir tirgus attiecības, peļņas lielums parasti netiek ierobežots. Taču uzņēmējdarbības praksē pastāv arī tāds jēdziens, kā taisnīga peļņa, ar ko saprot brīvā konkurencē izveidojušos peļņas līmeni. AST ir monopoluzņēmums. Tāpēc cik grib – tik paņem un nez vai tik milzīgu peļņu var uzskatīt par taisnīgu.

   Savukārt dividendes ir akciju sabiedrības peļņas daļa, kuru akcionāri ir nolēmuši izmaksāt katram akciju īpašniekam atbilstoši viņa akciju skaitam. Ja AST ir valsts uzņēmums, tad dividendēm arī būtu jānonāk valsts kasē. Ja 30% akciju ir iztirgotas, tad šī peļņas daļa nonāk akcionāru kabatās.

   Vēl I-netā lasām (sk. https://www.db.lv/zinas/ast-elektroenergijas-parvades-tarifi-varetu-pieaug-vairak-neka-cetras-reizes-509553), ka no 1.marta AST vēlas paaugstināt jau tā augstos tarifus 4,3 līdz 4,9 reizes. To, kāpēc tiks paaugstināti tarifi arī citēju no I-neta (sk. https://pietiek.com/raksti/meginasu_novirzit_uzmanibu_no_musu_jauno_tarifu_projekta_provokacijas,_piesaucot_ukrainu_un_geopolitiku/ ):

   “Decentralizētās elektroenerģijas ražošanas straujās attīstības un vispārējās elektrifikācijas rezultātā mainās gan pati sistēma, gan arī tās lietotāji – nav vairs tikai ražotāji un patērētāji, klāt nākuši arī aktīvie klienti, kas gan paši ražo elektrību, gan arī to patērē. Līdz ar šīm izmaiņām vairāki elektroapgādes operatori un regulatori Eiropā virzījuši izmaiņas arī tarifu aprēķinos, un tas pašlaik notiek arī Latvijā” (citāta beigas).

   Pie esošiem tarifiem AST jau tā ir strādājis ar milzīgu peļņu. Līdz šim es uzskatīju, ka tarifi tika paaugstināti lai papildinātu valsts kasi. Tagad iznāk, ka pie  4,3 līdz 4,9 reizes augstākiem tarifiem vainīgi ir elektrības mājražotāji, kas AST rada vienus vienīgus zaudējumus, bet mums iztukšo kabatas un Latvijas uzņēmumiem mazina konkurētspēju.

   Un kā domājat jūs?

   I-netā ieskatījās un pārdomās par AST peļņu un tarifiem ar jums dalījās

K.Krūmiņš

krumins.karlis@gmail.com

(Ziņojums nolasīts 2023.gada 4.februārī Mālpilī notikušajā disputā “Par elektroenerģijas pašpietiekamību un taisnīgiem tarifiem“.)

Partijas "Tēvzemes mantojums" nostāja nacionālajos jautājumos

ZIEMAS SAULSTĀVJU JEB ZIEMASSVĒTKU MĪKALE

                                                                                                                                          I.Saprovska.

 Sidrabiņa lietiņš lija / Ziemassvētku vakarā,

AKAS ZĪME raksturo pasaules pamatu, kur starp simboliskiem akas grodiem, kurus rada četri slīpie krusti, veidojas  pamati jeb sākotne. Šī zīme ievada jaunu Saules gadu, tāpēc tā ir arī Saules un pasaules zīme.

Svinamais laiks – Ziemassvētkus svin četras dienas Ledus laika 5 savaites pussvētē un svētē + divas dienas, kas ir ārpus laika (pēc Gregora kalendāra svin sākot ar 20. līdz 24.decembrim). Ziemas saulstāvjos Saulīte trīs dienas atrodas vienā punktā debesu jumā un tikai ceturtajā dienā sāk savu gaitu debesu kalnā.  Tāpēc trīs dienas ļaudis daudzina Saulīti, savukārt ceturtā diena ir Dievam veltīta diena jeb klusā diena, kad saimes ļaudis sapulcējas vienkopus, lai daudzinātu gaismas atgriešanos. Ar nākamo dienu pēc Ziemassvētkiem sāk skaitīt Jauno gadskārtu (pēc Gregora kalendāra - ar 25. decembri).

Un galvenais, Saulīte nekad latviešiem nav bijusi iecelta Dieva kārtā, bet vienmēr ir bijusi tikai un vienīgi Dieva iestādījums, ko apliecina arī tautas dziesma. 

Kam tie zirgi, kam tie rati / Pie Dieviņa namdurvīm?                                                                        

Dieva zirgi, Dieva rati, / Gaida sauli iesēstam.

Ziemassvētku svinēšanai ir divi dažādi cēloņi: pirmkārt, tie ir Ziemas saulstāvji, laiks, kad pēc visdziļākās tumsas atgriežas gaisma, Saule atkal sāk savu augšupeju debesu kalnā; otrkārt, tas ir Dieva dzimšanas laiks. Sendienās debesis, debess gaisma un augstākais garīgais jēdziens DIEVS nesa kopīgu nosaukumu.

Un tā, Ziemas saulstāvjos, kad visdziļākai tumsai seko gaismas pieaugšana, mēs svinam  Ziemassvētkus. Gadskārtas svinības latvieši senatnē apzīmējuši par laikiem vai dienām, izņemot Ziemassvētkus, kas vienīgie nosaukti par svētkiem, jo vārds “svētki” ir atvasināts no “svēts” ar pirmatnējo nozīmi balts, tīrs, spodrs, gaišs, kas parāda Ziemassvētku vissenāko un dziļāko saturu - gaismas uzvaru pār tumsu un dzimstot jaunai gaismai kļūst arī par Dieva dzimšanas laiku, jo Dieva jēdziens un īpašības sakrīt ar visiem gaismas uzvaras radītiem labvēlīgiem priekšstatiem. Dainās Ziemassvētki apveltīti ar tādiem epitetiem, kā Dievam dārgi laiki un Dievam lieli svētki.

Ziemassvētki, Liela diena/ Tie Dievam lieli svētki:
Ziemassvētkos Dievs piedzima,/ Lieldienā šūpli kāra.

Jau ilgi pirms Ziemassvētkiem ļaudis sāk gatavoties gada lielākajam un bagātākajam svinamajam laikam. Meitas gatavo salmu puzurus, darina dažādus greznumus istabas rotāšanai. Ēdienus parasti izvēlas ar simbolisku nozīmi: cūkas šņukuriņu, putraimu desas, zirņus, pupas, kočas jeb kūķus un grūdeni jeb zīdeni. Ēdienus gatavo arī no dzīvas labības - diedzētiem graudiem. Svētki norit lielā bezrūpībā un līksmībā.

Ziemassvētku vakarā, kad visi ģērbušies goda drānās un sanākuši pie svētku  galda, saimnieks aicina istabā Dievu un pateicas par rudens devumiņu. Piemin arī mirušos tuviniekus, kas Ziemassvētku naktī nāk sērst pie savējiem.

Dedziniet gaišu guni,/ laidiet Dievu istabā:

Dieviņš brauca pār kalniņu/ sidrabotu mētelīti.

Dieviņš bija, Dievs palika, / Dievam gudrs padomiņš:

Dievs kokiem lapas deva,/ Dievs vārpiņas tīrumā.

Ziemassvētku svinību cilvēkojums ir ziemas saulgriežu teiksmu tēli  Četri Brāļi Ziemassvētki -  Dievadēli, bet Dainas tos nekad nenosauc vārdos.  Viņi sevī apvieno gadskārtas teiksmu tēlu divējo dabu:

-       teiksmaino izcelsmi debesu izplatījumā;

-       svinamo laiku cilvēkojumu, nonākot saskarē ar ļaudīm zemes virsū.

Sen gaidīju, nu atnāca,/ Tie bagāti Ziemassvētki;

Ziemassvētki atbraukuši / Rakstītām kamanām.

            Sen dzirdēju, nu redzēju / Ziemasssvētku kumeliņu;

            Līdz zemīti krētes vilka, /Ar basām kājiņām.

Ziemassvētku izskats Dainās nav apdziedāts. Tikai viena Daina piemin raibas bikses.

Toties Dainas sevišķi izceļ Ziemassvētku bagātību. Tā izpaužas ne tikai viņu greznajās kamanās un atvestajās dāvanās, bet arī bagātībā, kas līdz ar Ziemassvētkiem atnāk sētā.

-       Ziemassvētkos kamanas ir izrotātas jeb izrakstītas;

-       Ziemassvētki atbrauc  sidraba kamanās;

-       Ziemassvētku kumeļi ir melni un viņu krēpes atgādina sniega pītes un lāstekas, un tie nav apkalti…

Četrus Brāļus Ziemassvētkus vēl raksturo viņu skaļā ierašanās. Ziemassvētku skaļums Dainās izteic ledus lūšanas un plaisāšanas trokšņus, kas dzirdami sala laikā. Svinīgā ieskaņa sākas ar Četru Brāļu Ziemassvētku saņemšanu un aicināšanu istabā. Ļaudis ar prieku uzņem tos savās mājās. Ļaudis ar labvēlību apcer Četru Brāļu Ziemassvētku guldināšanu viņu uzturēšanās laikā sētā. Visur, kur vien Ziemassvētki pārgulējuši, sagaidāma svētība, bagātība un auglība.

Mūsu Ziemassvētku izdarības ir bagātas. Plašāk pazīstamās tradīcijas ir bluķa vilkšana, budēļos iešana, vizināšanās ar ragavām, ciemošanās, zīlēšana, rotaļāšanās, dziedāšana  un  dejošana.

Ziemas svētki, liela diena, / Tie Dievam dārgi laiki;
Ziemas svētki bluķi vilka, / Liela diena šūpli kāra.

                  Simtu cepu kukulīšu, / Ziemassvētku gaidīdama:

                  Simtiņš nāca danču bērnu Ziemassvētku vakarā.

Un tagad ielūkosimies DAINU SKAPĪ, lai saprastu un izjustu Ziemassvētku noskaņu.

Sen gaidīju, nu atnāca
Tie bagāti ziemas svētki.
Ziemas svētki atbraukuši
Rakstitām kamanām.

Ziemas svētki atbraukuši
Rakstitāmi kamanām,
Gaŗ zemiti krētes vilka,
Basajāmi kājiņām.
Tekat, bērni, saņemati
Ziemas svētku kumeliņus.

Ziemas svētki atbrauca
Pa rudzu lauku,
Zāliti mīdami,
Asniņus celdami.

Ziemas svētki atbraukuši
Rakstitām kamanām;
Eit' laukā,saimenieki,
Saņemat Ziemas svētkus.

Bērni mani kovārniši,
Visiem pliki vēderiņi;
Kad atnāca ziemas svētki,
Visiem kurpes kājiņâ.

Ziemas svētki, atnākdami,
Ko jūs laba atnesat?
-Kūķu katlu, galvas pusi,
To mēs labu atnesam.

Ziemas svētki, liela diena,
Tie Dievam lieli svētki;
Ziemas svētki vizinami,
Liela diena šūpojama.

Nu, tētiņ, Ziemas svētki,
Sēsties galda galiņā,
Dod kalpiem kalpa loni,
Meitām baltas villanites.

Kas tur buldurē /Pa nama augšu?
Ziemas svētki buldurē / Ar savu sulaini.

Eita, bērni, skatities,
Kas pa namu buldurē:
Ziemas svētki namu slauka,
Visus traukus ciladami.

Kas tur rībina / Uz istabiņu?
Ziemas svētki dancina
Savu kumeliņu.

Sakaties, ziemas svētki, /Kur naksniņu gulējāt?
- Pie zirgu staļļa / Pažobelē.

Kur gul ziemas svētki /Atiedami?
-Zirdziņu stallī /Pažobelē.
Kur gul ziemas svētki / Atnākdami?
-Miežu, rudzu klētī / Apcirknî.

Eit' projam, Ziemas svētki,
Ar kaņepu pīragiem,
Atnāks mums liela diena
Ar skaistām oliņām.

Eit' projām, ziemas svētki,
Ar savāmi karašām;
Es gaidīšu lieldieniņu
Ar baltāmi oliņām.

Četras māsas lieldieniņas,
Četri brāļi ziemas svētki,
Astoņām dieniņām
Daram saldu alutiņu.

BAILES – ANTIKULTŪRAS ĪPAŠAIS PRODUKTS

I.Saprovska.  BAILES – ANTIKULTŪRAS ĪPAŠAIS PRODUKTS

Priekšlasījums konferencē  „Vārda un ekrāna brīvība Latvijā vardarbības attēlojumu kontekstā”, Rīgā, 2017.gada 30.novembrī.   

Edvards Munks KLIEDZIENS

Galvenās tēzes:

·         Baiļu sindroma aktualizēšanas iemesli ir sapratne, ka globalizācijas rezultātā tiek iznīcinātas etniskās kultūras, kas ir tautu dzīvības ceļš, pretim piedāvājot KIČU jeb ANTIKULTŪRU, kas soli pa solim iznīcina pašu tās radītāju – CILVĒKU.

·         Nacionālās kultūras pamatā jābūt tautiskai audzināšanai, proti,          priekšroku dodot tautas nemateriālajam jeb garīgajam kultūras mantojumam – DZĪVESZIŅAI. Tautas kultūra ir emocionāls un intelektuāls kapitāls, kas tiešā veidā saistīts ar tautas vērtību sistēmu - tikumu, ētiku un morāli un tautas arhetipisko tēlu sistēmu.

       Tauta, kas tālāk nes savu kultūras mantojumu, ir kultūras tauta ar augstu garīgās           apziņas līmeni, kura spēj arī pastāvēt cauri laikiem un pārmaiņām. Tauta, kas savu           kultūru ir atstājusi interešu izglītības līmenī, spēj būt vienīgi patērētāju sabiedrības           domāšanas līmenī, kam maz sakara ar kultūru, bet toties ir izdevīgs (lēts) dzīvais           darbaspēks pasaules darba tirgos. Tādam nav svēts savas zemes un savas           tautas jēdziens un var pat teikt, ka tās ir tautai pazaudētās dvēseles. Un te arī               mājo BAILES un BĒDAS, kas iet          roku rokā ar antikultūru, kas ir globalizācijas           produkts.

Tēma – BAILES - man nav tuva, tomēr, iedziļinoties šai tēmā, nācu pie slēdziena, ka bailēm ir būtiska nozīme tautas pašapziņas veidošanā un bailes ir būtisks aspekts, kas ietekmē mūsu dzīvi arī šodien, iezīmējot senu pretstatu cīņu starp SAVĒJO un SVEŠO, starp kultūru un antikultūru. 

Iesākumā vēlos pievērsties mūsu kultūras saknēm, ielūkojoties tautas dziesmu pūrā.

Gatavojot šo priekšlasījumu, nāca prātā Raiņa teiktais:.. mēs vēl par maz saprotam mūsu tautas dziesmu: mūsu laime tikai, ka mēs viņai vēl stāvam tuvu, tuvāk nekā citas Eiropas tautas savām dziesmām.(KR 17, 67.)

Pirmkārt, es vēlējos saprast vai un kas ir tas, kas raisa Dainu cilvēkam bailes. Nācās secināt, ka bailes dažkārt ir sinonīms bēdām un šīs bēdas var atnest nezināmais, svešais - kāds no malas, kas ienāk ierastajā dzīves telpā.

Rudens nāk, rudens nāk, Nāk meitām baiļu laiks;                                     BAILES

Nav lapiņa aizčaukstejsi, / Jau meitiņa gabalā.

Nāk rudens, nāk rudens, / Nāk meitām(i) bēdu dienas;                   BĒDAS
Cik sunīši ierējās, / Tik par sētu kaņepēs.

Šeit ir jāmin arī Raiņa luga „Krauklītis”, kuru caurvij BAILES un BĒDAS. Lugā redzam, ka laupīja meitas ne tikai, lai iegūtu līgavas, bet laupīja sveštautieši, lai gūtu laupījumu - līgavas pūru, pašu meitu padarot par kalponi. Svešām tautām ienākot mūsu Dievzemītē, varas darbi sita augstu vilni. Izlasot lugu, ir labāk saprotamas arī t/dziesmas, kur skarta šī tēma.

Tāpat ir sastopamas arī māņticīgas bailes no burvestībām un pārdabiskiem spēkiem. Dainās atklājas, ka viedums un zināšanas, kā arī tradīcijas ievērošana pasargā un atvaira visu ļauno, līdz ar to bailes pārtop piesardzībā. Var apgalvot, ka balstīšanās tautas gudrībā, sniedz aizsardzību un pārliecību par savas dzīves telpas drošību.

Es iestādu vilkābeli / Savā govu laidarī, 
Lai tās laumas, raganiņas /Jāņu nakti bakstījās.

          Es iemetu asu dadzi / Savā govu laidarā
          Lai tie burvi, raganiņas /Uz tā dadža nodurās.

Daudz nopietnākas bija jau bailes Viduslaikos, saskaroties ar raganu medībām un inkvizīciju, kur tika iznīcinātas tautas viedās sievas, tās sadedzinot vai noslīcinot ūdenī. Un kur nu vēl pirmās nakts tiesība un visādas citādas izdarības, kas vien ienāca prātā kungu kārtai.

Protams, BAILES un BĒDAS bija arī karā aizejot, kas šo zemi piemeklē lielākoties svešu spēku ietekmē.

Par purviem, par mežiem / Ozols krita skanēdams;
Par kungiem, bajāriem /Mans bāliņš karā gāja (jāja).                            

          Es, kaŗā aiziedams, /Ozolā krustu cirtu,
          Māsiņām pieminēt, /Mātei gauži noraudāt.

Es, karā aiziedams,/Sirdi slēdzu akmenī.
Aust gaismiņa, lec saulīte, /Plīst akmens skanēdams.

Interesi raisa arī jautājums par bailēm no nāves, kas ir tik izteiktas šodienas sabiedrībā. Vai Dainās tās ir sastopamas? Un jāteic, ka mani pārsteidz tautas veselīgā izpratne ne tikai par dzīvošanu Šaisaulē, bet arī par aiziešanu Viņā saulē. Ļaudīm nebija BAILES par aiziešanu, bet gan dziļa sapratne par Dieva laistās pasaules kārtību.

Dievs dod man tā nomirt, / Kā nomira tēvs, māmiņa:

Dziedot man tēvs nomira, / Dziedādama māmuliņa.

Protams, vēl pastāvēja sadzīviskas bailes – meitām palikt neprecētām, mātēm palikt bez bērniem vai arāja - apgādnieka, bērniem bez vecākiem, laukiem un lopiem bez auglības, kas pārsvarā gadījumu tika uzlūkota kā nepareizas rīcības sekas vai izjaukts harmoniskais līdzsvars cilvēku attiecībās, saskarē ar dabu un augstākiem spēkiem.

Tomēr būtiski ir bailes pārvarēt un Dainās ir minēts, kas atvaira bailes, bēdas un neizdošanos un, pirmkārt, tas ir prieks. Dziesmas un jautrs prāts, kas spītē bēdām, nelaimei un ļaunai dienai.

Jo es bēdu bēdājos, /Jo nelaime priecājās;
Labāk gāju dziedādama, / Lai nelaime bēdājās.

           Dziedot dzimu, dziedot augu, / Dziedot mūžu nodzīvoju;

          I tās manas grūtas dienas /Ar dziesmiņu vieglināju.

Noder arī droša un taisna sirds.

Braukdami, kūmiņās, pa zaļu birzīti, /Cērtam pāditei šūpuļa kārti.
Lai skrēja mežsargi pie joda, velna, /Pādītes labā man nav(a) bailes.

Un vēl, neliels ieskats TAIS LAKOS, kad dzīvojām saskaņā ar dabas ritiem, proti, Saules gadskārtas ritu, kas sevī ietvēra astoņus svinamos laikus un arī galvenos cilvēka mūža godus. Šajā Saules laikritī spoguļojās tautas kultūra jeb latviskā Dzīvesziņa. Visa dzīvošana griezās ap saviem arhetipiem un savām tradīcijām. No Mārteņiem līdz Meteņiem ļaudis gāja ķekatās, ko vadīja Budēļu vecis, lai budinātu katru iziet cauri tumšākajam laikam bez BAILĒM, nezaudējot prieku, enerģiju, veselību. Un jāteic, ka tumsai neizdevās iegrūst ļaudis ne depresijā, ne bēdās, ne skumjās. Jautrība sita augsti vilni un kur nu vēl izdejotās kurpes svinamajos laikos, izspēlētās rotaļas, izzīlētā nākotne un galvenais - mīļa satiksme ar saviem kaimiņiem un tuvajiem saimes ļaudīm. Un tad vēl vakarēšanas tumšajos rudens un ziemas vakaros, kad tika minētas mīklas, stāstītas teiksmas, šķetināts dzimtas atmiņu kamols.

Raiņa teiktais apstiprina šo domu ar vārdiem:

Skaistums ir vienīgais mierinājums būtības vieglumam.

Tautas dziesmas dziedot, latvji nemanīja verdzību un klausību.(KR 15, 332.)

Un tie, kas šodien mēģina mums iegalvot, ka svešas tautas mums atnesa kultūru, ir vai nu mankurti, vai apsējušies ar svešu Pasaules uzskatu un nejūt vairs savas tautas dvēseli.

Manuprāt šodien, lai saglabātu sevi, ir jāpasmeļ no senču gudrības apcirkņiem – jāizprot un jāpārmanto viņu veselīgā pasaules uztvere, kas noteikti darīs skaistāku mūsu ikdienu, bet, galvenais, - arī gaišāku nākotni, kurā jādzīvo būs mūsu bērniem un, ja paveiksies, arī bērnu bērniem. Pesimisms, depresija, bailes un bēdas mūsu tautā skaitījās netikums no kā jāatbrīvojas.

Priekš Dieviņa apņemos /Noskumusi nedzīvot:

Gan gulēšu noskumusi / Apakš zaļa velēniņa.

Bet tagad palūkosim, kas notiek pasaulē un mūsu Dievzemītē šobrīd... Maz ko labu var teikt par ŠO LAIKU jeb VĒSTURISKO LAIKU. Neskaitāmos karos un jukās izjauktas un iznīcinātas stiprākās dzimtas, liela tautas daļa ir izklīdusi pasaules plašumos, daudzām tautām un arī mūsu tautai – izjaukts dzīvesveids un sapostīta Dzīvesziņa. BAILES bieži vien ir ikdienas pavadones, un iemesli tam ir visdažādākie. Minēšu tikai dažus:

·         kultūra katrā valstī, kas iesaistīta globalizācijas procesā, sāk pieņemt antikultūras veidolu – kultūras darbinieki pārvēršas par antikultūras darboņiem - skaistais bieži vien tiek mīdīts kājām, bet perversais – bieži vien - mājo gan uz teātra skatuvēm, gan grāmatu plauktos, gan cilvēku prātos - tiek pakāpeniski atvērti OVERTONA LOGI uz perverso...

·         TV – pārsātināta ar nekrofīlijas sižetiem – neskaitāmas šausmu un katastrofu filmas, trilleri un detektīvi, filmas ar stulbām (citādi grūti tās nosaukt) sadzīves ainiņām...

·         ēters piesātināts ar negatīvām ZIŅĀM, kur vairumā gadījumu nekas un nekur nav īsti labi, jo gandrīz visur visi karo tādā vai citādā veidā (iemesli ir visdažādākie, var karot arī par to, ka olu sit kāds ne no tā gala – Džonatans Svifts to uzskatāmi rāda savā darbā „Gulivers”)...

·         terorisms sit augstu vilni, bet terorisma sponsori pīpē cigārus savos debesskrāpjos...

·         savukārt dabas katastrofas tiek mūždien sasaistītas ar gaidāmo pasaules galu...

Un mūsu tautas gudrība teic – ko daudzina, to arī piedaudzina... Un kā lai cilvēks nebaidās, ja BAILES min uz papēžiem.

Secinājums nav iepriecinošs – civilizācija acīm redzami sasirgusi ar daudzām nedziedināmām kaitēm un ir tikai nelielas saliņas, kur antikultūra vēl nav izplatījusi savas slimās vēža šūnas...

Roberts Mūks darbā - DIEVA PĒRTIĶA ZĪMĒ – Domas par „pasaules galu” 29.lpp. raksta:  Profānisms līdz šim nekad nav uzkundzējies veselai civilizācijai, kā tas pēdējo gadsimtu laikā ir noticis Rietumos. Neviena pasaules civilizācija vēl nav tikusi celta uz tīri negatīvas bāzes – kā radikāla bezprincipu civilizācija. Šī principu projiene ir arī tā, kas piešķir modernajai pasaulei abnormālu raksturu, padarot pasauli par sava veida monstru, ko var mēģināt saprast tikai tad, ja pieņem, ka tā atbilst pašreizējā cikliskā laika perioda beigām.

Ja pavērojam, kas gūst labumu no mūsu bailēm, tad saprotam, ka to visu bieži vien organizē apzināti un LKUMS, kas nesaskan ar tautas tikumu, veic galveno funkciju – liek ļaudīm noliekties likuma priekšā aiz BAILĒM no SODA... Ir visiem zināms, ka TEMĪDAI ir  aizsietas acis, bet reti kurš zinās, ka enciklopēdija skaidro – tas norāda uz vienaldzību pret pasaules bēdām... Un tad vēl teiciens: Un kalns nolieksies likuma priekšā! Un tā jau ir nelaimes sakne, proti, ja LKUMI nesaskan ar tautas tikumiem, tad nenovēršami, ka sekas ir BAILES, BĒDAS un POSTS...

Kā piemēru runājot par bailēm un bēdām var minēt pasaku „Kaķīša dzirnavas” –  Rozes Stiebras multenīti. Tad lūk, tajā režisore rāda ķēniņa pili, kur viņš dzīvo skumju mākts, pārņemts ar pasaules bēdām un viņa pilī ir aizklāti logi un izdzēstas gaismas. Bet ķēniņa bēdas pievelk melnus putnus, kas laidelējās un barojās no šīs bēdu enerģijas un tikai kaķīša stāsts liek ķēniņam iedegt pilī gaismu un raugi - tumšie putni pazūd kā uz burvju mājiena... Un te nu mēs redzam, ka pasaka visu pa_saka, proti, ar tumsu nav jācīnās, bet jāiededz gaisma... Ir saprotams, ka BAILES un BĒDAS iet roku rokā un ir vienas mātes divas meitas. Un vienmēr būs tie, kam šī baiļu enerģija ir gaužām nepieciešama, jo, lai pastāvētu šajā pasaulē, tie barojas no ļaužu enerģijas visdažādākos iespējamos veidos.

Aktuāli šķiet šodien ir arī savulaik Raiņa teiktais:

Jūs brīnaties, ka cilvēki visi ir ļauni un visus tura par ļauniem. – Bet jūs taču paši zināt un sakāt, ka visa dzīve pamatota uz egoisma, pašlabuma un citļaunuma. Jūsu brīnīšanās norāda, ka jūs slepeni vēlētos citu pamatu dzīvei. Nu, tad laužat šo pamatu! (KR 17, 206.)

Jā, un kas tad notiks beigu galā? Un beigu galā mēs būsim spiesti lauzt šo pamatu un pacelt pūrlādes vāku, lai atgūtu senču skaisto dzīvi apliecinošo filozofiju. Apzinoties, ka pašreizējais mirklis ir viss, kas mums pieder, ir jāņem padoms no tautas pūrlādes – dzīvot ar GODU, būt TIKUMĪGIEM un paturēt prātā galveno atziņu, ka BAILES un BĒDAS piemeklē tikai tos ļaudis, kas nedzīvo saskaņā ar tautas paražām, tradīcijām un savu sirdsapziņu. T/dziesmas teic:

Ar godiņu, ar godiņu, /Ne ar zeltu, sidrabiņu:

Dabūs zeltu, gan sidrabu, / Godu mūžam nedabūs.        

          Godam dzimu, godam augu, / Godam gribu nodzīvot;

          Godam manis augumiņis, /Vai ir liels, vai ir mazs.

Jauni puiši, jaunas meitas, / Ar godiņu dzīvojiet,

Ja gribieti pasēdēti /Goda galda galiņā.

Un vēl, šodien ar dziedāšanu un tikumu vairs vis nepietiks. Lai sakārtotu dzīvošanu savā zemē ir jādomā un jādomā daudz, lai varam būt saimnieki savā zemē un dzīvot pēc SAVAS tautas ieskatiem un tradīcijām, tad arī viss notiks kā pasakā, bet pasakas vienmēr ir ar labām beigām...

Gudrajam caunīt' dzīt, / Aķīlam vāverīt';
Gudram tēva dēliņam / Tēva zemi paturēt.

Apzinoties, ka neredzamām saitēm esam saistīti ar visu plašo Pasauli, mans skatiens neviļus apstājās pie praviešiem tādiem kā Konfūcijs, Zaratustra un Buda, kas Kosmiskās nakts laikā veica misiju, ko varam salīdzināt ar mūsu teiksmu tēlu Mārteni, kurš izved ļaudis cauri tumšākajam gadalakam – ZIEMAI - līdz piedzims gaisma. Tieši ar šādu misiju pasaulē nāca  pravieši, kuru  mācības bija kā pavediens pie kura turoties ļaudis spēja sagalabāt sevi, šķērsojot tumšāko Kosmiskās nakts laiku.

 ZARATUSTRAS Gātās jeb himnās, kuras kā pieņemts ir sacerējis pats Zaratustra, ir rakstīts:(Yasna 47)

10. Dievs,

kad ļaudis vēlēsies saprast Tavu mācību?

Kad no pasaules tiks aizslaucīts ļaunums, meli, mantkārība?

Kad dēmonu kalpotāji nemānīs lētticīgos

un tirāni vairs nevaldīs?

11. Ak, Dievs,

kad pienāks tas laiks, kad pār pasauli valdīs Patiesība un Mīlestība?

Kas mums dos mieru no ļaunajiem varmākām

un kam visā pilnībā tiks dāvāta Patiesības mācība?

Kad pienāks tas laiks, kad uzvarēs Saprāts?

12. Un, lūk, Glābēji nāks,

kam pilnībā tiks dāvāta Saprāta un Patiesības mācība!

Viņi uzvarēs naidu un netaisnību, un pasaule taps atjaunota,

un pār pasauli valdīs Patiesība un Mīlestība!

 KONFŪCIJS jeb VIEDAIS KUNGS (551. - 479.g.p.m.e.) Viņu dēvē par ķīniešu nācijas Simbolu un Skolotāju. Runa vairs nav tik daudz par cilvēku Konfūciju, cik par īpašu garīgu būtni, kura pilda visas ķīniešu tautas senča – aizgādņa lomu. Viņa galvenais teiciens bija: Dzīvei jābūt kā rituālam un rituālam kā dzīvei, bet galvenais uzsvars tika likts uz to, ka senču kultūras mantojums ir jātur godā un jānes rītdienā...Ķīnieši to ņēma vērā un šodien ir liela tauta citu tautu vidū.

Tas varētu būt ideāls piemērs mums latviešiem – ceļš, kas paver iespēju kļūt par lielu tautu un dzīvot harmonijā ar Dieva laistās pasaules likumiem un kārtību.

BUDA - jau V gadsimtā p.m.ē., ir teicis, ka katrā no mums ir spējas attīstīt sevī visas astoņas Cēlā astoņposmu ceļa mācības:

Pareiza ticība; Pareizi lēmumi; Pareiza valoda; Pareiza darbība; Pareizs dzīvesveids; Pareizi centieni; Pareiza domāšana; Pareiza apcere.

Un tā, var teikt, ka BUDAS astoņposmu ceļš nu ir ieguvis turpinājumu. Ceļš uz gaismu ir atvērts – Saules ceļš ir lemts cilvēcei – nav jāliek malā SAVS ceļš aiz BAILĒM vai nezināšanas. Tikai drošajiem pieder pasaule – tikai tiem, kas dzīvo PA_SAULEI. Buda tikai ievadīja šo gājumu – mums jāveic pārējais... Un tā, iedegt gaismu nozīmē dzīvot pēc Saules rita. Saules gadskārta - ir astoņposmu ceļš. Tā ietver sevī AUGSTĀKO, MŪŽĪGO, NEMAINĪGO un nolasās vairākos līmeņos, proti: gadskārtas rits ar atbilstošiem rituāliem un arhetipiem; cilvēka mūža ritējums ar mūža galvenajiem godiem un bezgalīgo mūžības ritējumu jeb mitoloģisko laiku (skat. zemāk pielikumu).

Pats Dieviņis man iedeva / Sav` jājamu kumeliņu.

 Caur segliem Saule lēca,/Caur iemauktu Mēnesniņis,

            Pavadiņas galiņā,/ Tur lec rīta Auseklītis.             30064-0

galiņā,/ Tur lec rīta Auseklītis.            30064-0

Pavadiņas galiņā,/ Tur lec rīta Auseklītis.      30064-0

Pielikums

Kā pareizi piemērot PVN? - partijas biedra Jāņa Labrenča viedoklis.

Šī nodokļa raksturojumā ir teikts, ka PVN ir patēriņa nodoklis, kas tiek iekļauts preces vai pakalpojuma cenā un to reāli samaksā preces vai pakalpojuma galīgais patērētājs. PVN tiek uzskatīts par nodokli, kas neskar uzņēmēju, jo netiek piemērots uzņēmējdarbības veikšanas procesā.  Nodokļa piederību netiešo nodokļu grupai nosaka tā netiešā maksāšanas kārtība, jo nodokli reāli maksā kā preces vai pakalpojuma cenas palielinājumu.  Tā šo nodokli raksturo Jūlija Rozentāle savā maģistra darbā Banku augstskolā. Bet kas, tādā gadījumā ir PVN priekšnodoklis, kuru maksā uzņēmējs  saņemot ražošanas vajadzībām preces vai pakalpojumus?

Priekšnodoklis ir PVN summa, kas norādīta ar PVN apliekamajai personai izrakstītā rēķinā par piegādātajām precēm vai saņemtajiem pakalpojumiem saimnieciskās darbības nodrošināšanai. Bet ja šī saimnieciskā darbība ir jaunu preču ražošana vai citu pakalpojumu sniegšana, tad iznāk, ka šajā gadījumā PVN priekšnodoklis ir nodoklis ieguldījumiem ražošanā. Katrs eiro, ko uzņēmējs iegulda ražošanā, dod papildus ievērojami vairāk kā eiro vērtībā bruto produkciju. Bet ja šo eiro neieguldam ražošanā, bet ieskaitam kā PVN priekšnodokli, tad zaudējam ievērojami vairāk kā eiro vērtībā bruto produkciju.

Ekonomikas zinātņu doktors Kārlis Ketners savā grāmatā Nodokļi ES un Latvijā raksta, ka neapliekot ieguldījumus ražošanā ar nodokli, stimulē izaugsmi. Vai kādam vēl ir jautājums, kāpēc Latvijā neattīstās ražošana? 

Visvairāk šī nodokļa nelabvēlīgo ietekmi uz ražošanu izjūt nozarēs, kur ir liels pirkto preču īpatsvars.  Lauksaimniecība, kravu un pasažieru pārvadāšana nav iedomājama bez dīzeļdegvielas. Tās tirgotāji apgalvo, ka d-degvielas cenu 60% veido nodokļi. Rezultātā ar tik dārgu degvielu nevaram atļauties kvalitatīvi sastrādāt zemi, ievērojami sadārdzinās kravu un pasažieru pārvadājumi. Lai to kompensētu, lauksaimniecībā maksājam dažādus maksājumus un subsidējam pasažieru pārvadājumus.  PVN netiek piemērots eksportam. Tagad iznāk, ka citām valstīm, sevišķi energo resursus, pārdodam lētāk, nekā saviem ražotājiem. Tieši nesamērīgi dārgās patērētās elektro nerģijas dēļ bankrotāja Liepājas Metalurgs. 2016. gadā ievērojamu daudzumu elektro enerģijas bez nodokļiem pārdevām Lietuvai, bet bankrotējušās rūpnīcas strādniekiem Liepājas Domei nācās maksāt nepilnu miljonu bezdarbnieku pabalstos.

ES nenorāda cik lielu un kādām precēm piemērot PVN.  Tikai mūsu pašu Saeimas ziņā ir pieņemt likumu, kurā noteiktu visām precēm, energo resursus ieskaitot, kuras izmanto ražošanā, piemērot 0% PVN likmi. Valsts budžetā ievērojamu zaudējumu nebūs, jo šo priekšnodokli vienalga maksā atpakaļ uzņēmējam. Tā vietā būs ievērojami mazāki izdevumi  PVN administrēšanā. Kļūst lieka pat vesela reversā nodokļa iekasēšanas sistēma.

Tieši ar PVN priekšnodokļa atgūšanu saistās vislielākā daļa krāpniecisko darbību. Neiekasējot priekšnodokli valstij maksājamais nodoklis ir tikai pie preču un pakalpojumu cenas pieskaitītais cenas palielinājums. Atstājot PVN priekšnodokli uzņēmēja rīcībā, ievērojami palielināsies ražošanas apgrozāmie līdzekļi, atvieglos uzņēmējam pārējo nodokļu nomaksu un rezultātā būs iespējams nodrošināt ražotnes ilspējīgu pastāvēšanu.

    Jānis Labrencis.      23. 03. 2018.gadā.

Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latviešu tauta var izdzīvot un attīstīties.

1. vai latvieši grib pastāvēt kā nācija saglabājot un uzturot savu valodu un kultūru;
2. Vai latvieši vēlas saglabāt savu nacionālu valsti, kurā vienīgais likumīgais saimnieks ir latviešu tauta.

Alfrēds Buls (26694977, alfbu@inbox.lv)

Kāpēc vajadzīgs nacionālisms?

Kāpēc vajadzīgs nacionālisms?

Saīsināts pārpublicējums no raksta avīzē “Latvietis Latvijā”

Ir in­stin­kti un uz­ve­dī­bas nor­mas, kas cil­vē­kā ir da­bas ie­lik­ti. Na­ci­onā­lisms ir zem­ap­zi­ņas in­stinkts, kas for­mē­jies kat­rā tau­tā ga­du tūk­sto­šos kau­jās par sa­vas tau­tas pas­tā­vē­ša­nu. Tas ir dvē­se­les dzi­ļu­mu in­stinkts, ku­rā iz­pau­žas tau­tas ģe­nē­tis­kā at­mi­ņa. Tas ir po­la­ri­zā­ci­jas spēks, kas pa­līdz tau­tai orien­tē­ties un pre­to­ties sve­šām des­truk­tī­vām ie­tek­mēm. Tā­pēc, jo spē­cī­gāks ir šis in­stinkts, jo dzī­vot­spē­jī­gā­ka ir tau­ta.

Šis in­stinkts vis­vai­rāk iz­pau­žas tau­tas dzī­ves eks­trē­mos ap­stāk­ļos un it se­viš­ķi ap­stāk­ļos, kad ap­drau­dē­ta ir tau­tas pas­tā­vē­ša­na nā­kot­nē. Tā­dos ap­stāk­ļos tau­tas ar­he­tips no­sa­ka vi­su tau­tas gri­bu un ap­zi­ņu.

Arī tad, kad tau­tas pas­tā­vē­ša­na ne­tiek ap­drau­dē­ta, na­ci­onā­lisms ir paš­vēr­tī­ba, jo na­ci­onā­lisms ir ko­pī­bas un vien­prā­tī­bas ap­zi­ņa. Tas pre­tsta­tā so­ci­ālis­mam ne­aici­na šķi­ras uz šķi­ru cī­ņu, bet gan uz iz­lī­gu­mu. Na­ci­onā­lisms re­gu­lē cil­vē­ku sav­star­pē­jās at­ttie­cī­bas, pa­ma­to­jo­ties uz tra­dī­ci­jām, ie­ra­du­miem un ci­tām na­ci­onā­la­jām vēr­tī­bām. Na­ci­onā­lisms no­zī­mē vie­no­tu vēr­tī­bu ska­lu, kas ir ne­pie­cie­ša­ma kat­ras sa­bied­rī­bas sta­bi­li­tā­tei.

Na­ci­onā­lisms kal­po arī kā in­for­mā­ci­jas filtrs. Mūs­die­nās, kad cil­vēks pa­kļauts ha­otis­kas un bie­ži vien pre­tru­nī­gas in­for­mā­ci­jas ie­dar­bī­bai, na­ci­onā­lisms ļauj cil­vē­kam orien­tē­ties dau­dzo ideo­lo­ģi­ju un re­li­ģi­ju jūk­lī.

Ci­vi­li­zēts un or­ga­ni­zēts na­ci­onā­lisms mums ir va­ja­dzīgs arī, lai iz­vai­rī­tos no et­nis­kiem kon­flik­tiem.

Et­nis­kais kon­flikts ir vie­na no so­ci­ālo kon­flik­tu for­mām, un tā pa­ma­tā ir et­nis­kās paš­sa­gla­bā­ša­nās ten­den­ce. Pie et­nis­ka kon­flik­ta no­ved et­nis­ki pre­tru­nī­ga si­tu­āci­ja. Lat­vi­jā et­nis­kās si­tu­āci­jas pre­tru­nī­gums ti­ka ie­di­bi­nāts PSRS lai­kā ar mas­vei­dī­gu mig­ran­tu ie­plu­di­nā­ša­nu. Tas lat­vie­šos ra­dī­ja priekš­sta­tu par mig­ran­tu kā par pa­tē­rē­tā­ju bez tēv­ze­mes, kas ir vien­al­dzīgs pret zem­i, ku­rā tas ir ie­ra­dies kā ne­lūgts vie­sis.

Et­nis­kais kon­flikts vis­pirms pas­tāv la­ten­tā for­mā. Šā­das si­tu­āci­jas ilg­sto­ša pas­tā­vē­ša­na et­nis­ka­jā tel­pā ar lie­lu var­bū­tī­bu var no­vest pie at­klā­ta kon­flik­ta.

Pre­tru­nī­gas et­nis­kās si­tu­āci­jas pa­zī­mes ir šā­das:

1. Et­no­de­mog­rā­fis­kā ba­lan­sa iz­jauk­ša­na.

2. Et­nis­kās gru­pas po­li­tis­kā or­ga­ni­zē­ša­nās.

3. Spon­tā­nas et­nis­ko gru­pu ak­ci­jas mī­ti­ņu, pi­ke­tu un ci­tu pro­tes­tu vei­dā.

Kā re­dzam, viss Lat­vi­jā jau ir – gan ne­nor­māls et­no­de­mog­rā­fis­kais ba­lanss, gan kriev­va­lo­dī­go po­li­tis­kā or­ga­ni­zē­ša­nās, gan arī mī­ti­ņi un pi­ke­ti. Tā­pēc šā­dos ap­stāk­ļos sva­rī­ga ir et­nis­ko pu­šu or­ga­ni­zē­ša­nās un di­alogs. Vis­slik­tā­kais pa­dom­de­vējs te ir akls naids un at­rie­bī­bas, un var­dar­bī­bas al­kas, kas ved pie di­fū­ziem kon­flik­tiem, upu­riem un pro­blē­mas ri­si­nā­ju­mu ti­kai sa­rež­ģī. Tā­pēc mēs uz­ska­tām, ka lat­vie­šu tau­tas un lat­vie­šu kul­tū­ras nā­kot­nes la­bā, kā arī et­nis­kā mie­ra la­bā ne­pie­cie­šams ne­ka­vē­jo­ties iz­strā­dāt val­stis­ku prog­ram­mu lat­vie­šu pro­cen­tu­ālā sa­stā­va pa­lie­li­nā­ša­nai. Tā­dā prog­ram­mā ir jā­būt ie­in­te­re­sē­tiem arī cit­tau­tie­šiem, ja vien vi­ņi pa­tie­si cie­na to tau­tu un kul­tū­ru, ku­ras zem­ē ir ie­ra­du­šies, lai dzī­vo­tu. Pie pie­tie­ka­ma pa­mat­nā­ci­jas pro­cen­ta pa­mat­nā­ci­ja var at­ļau­ties vi­sas tās ga­ran­ti­jas, kas ne­pie­cie­ša­mas ma­zā­kum­tau­tī­bu kul­tū­ras sa­gla­bā­ša­nai, vei­ci­nā­ša­nai un pat aiz­stā­vē­ša­nai, kā tas ir ar lī­bie­šu va­lo­du un kul­tū­ru Lat­vi­jā, jo tā­dos ap­stāk­ļos ma­zā­kum­tau­tī­ba ne­ap­draud pa­mat­nā­ci­jas ek­sis­ten­ci un kul­tū­ru.

No­dar­bo­ties ar vi­siem šiem jau­tā­ju­miem bū­tu na­ci­onā­lo par­ti­ju uz­de­vums. Diem­žēl tās ir maz­skait­lī­gas, sa­šķel­tas un tā­pēc ne­spēj būt par pie­tie­ka­mu pre­tsva­ru re­for­mko­mu­nis­tu di­bi­nā­tām li­be­rā­la­jām par­ti­jām. Tā­pēc ļo­ti sva­rī­ga šī lie­lā uz­de­vu­ma priekš­ā ir na­ci­onā­lo sīk­par­ti­ju ap­vie­no­ša­na vie­nā par­ti­jā ar vie­nu no­sau­ku­mu, vie­no­tu prog­ram­mu un tak­ti­ku.

Kas vajadzīgs nacionālismam

Kas vajadzīgs nacionālismam

(Pārpublicēts no avīzes “Latvietis Latvijā” saīsināti)

   Na­ci­onā­lisms sa­stāv no di­viem kom­po­nen­tiem – ie­dzim­tā un ie­audzi­nā­tā. Tā­pēc na­ci­onā­lis­mam ir ne ti­kai bi­oģe­nē­tisks, bet arī so­ci­āls pa­mats un tas spēj re­ali­zē­ties ti­kai no­teik­tos so­ci­ālos ap­stāk­ļos, no ku­riem kā gal­ve­no var mi­nēt audzi­nā­ša­nu ģi­me­nē un sko­lā. Sa­vu­kārt na­ci­onā­la­jā audzi­nā­ša­nā un na­ci­onā­lās kul­tū­ras sa­gla­bā­ša­nā sva­rī­gi ir tā sau­ktie et­no­kon­so­li­dē­jo­šie fak­to­ri: va­lo­da, tra­dī­ci­jas, ri­tu­āli, tau­tis­kie rak­sti un sim­bo­li­ka, tau­tas so­li­da­ri­tā­te un et­nis­kā iden­ti­tā­te.

   Va­lo­da vei­ci­na et­nis­kās gru­pas sa­lie­dē­tī­bas for­mē­ša­nos. Va­lo­dā at­spo­gu­ļo­jas zi­nā­ša­nas par do­tās tau­tas kul­tū­ras tra­dī­ci­jām. Va­lo­dā ma­te­ri­ali­zē­jas et­no­sa vēs­tu­ris­kā at­mi­ņa. Dau­dzi jē­dzie­ni mums šķiet pa­ši par se­vi sa­pro­ta­mi ti­kai tā­pēc, ka tie ir ie­sak­ņo­ju­šies mū­su va­lo­dā. Va­lo­dai ir ciešs sa­kars ar na­ci­onā­lo psiho­lo­ģi­ju. Var teikt, ka tie­ši va­lo­da ir et­nis­ku­ma fun­kci­onē­ša­nas sim­bo­lis­kā vi­de. Tā­pēc val­stis, ku­rās pas­tāv vai­rā­ki va­lo­das di­alek­ti, ap­zi­nā­da­mās va­lo­das kon­so­li­dē­jo­šo no­zī­mi, cen­šas pie­ņemt vie­nu valsts va­lo­du. Sva­rī­gi ir arī aiz­stā­vē­ties pret ci­tu va­lo­du uz­bru­ku­mu. Dau­dzi sveš­vār­di, kas tiek lie­to­ti mūs­die­nu lat­vie­šu va­lo­dā, lie­ci­na par at­lan­tis­ma uz­bru­ku­mu un mū­su vā­jo paš­aiz­sar­dzī­bas spē­ju. Tos ie­va­zā ma­su in­for­mā­ci­jas lī­dzek­ļi, kas šo­dien kal­po pār­na­ci­onā­lām in­te­re­sēm. Tos ie­va­zā arī mū­su amat­per­so­nas, kas ar sveš­vār­du lie­to­ša­nu cen­šas iz­ska­tī­ties gud­rā­ki, ne­kā pa­tie­sī­bā ir.

   Sva­rīgs et­no­kon­so­li­dē­jošs fak­tors ir tra­dī­ci­jas. Tra­dī­ci­jas ir tau­tu dzī­vē kopš se­niem lai­kiem pas­tā­vo­šas ie­ra­šas, kas tiek pār­man­to­tas no pa­audzes uz pa­audzi. Tra­dī­ci­jas dod tau­tai iek­šē­ju vie­no­tī­bu un sa­ka­ru starp bi­ju­šām un eso­šām pa­audzēm. Tra­dī­ci­jas gā­dā par tau­tas ga­rī­gās at­tīs­tī­bas ne­pār­trauk­tī­bu un pa­sar­gā tau­tu no da­žā­dām ne­jau­šī­bām un kļū­dām. Tra­dī­ci­jas sa­tur se­vī vi­su to ga­rī­go man­to­ju­mu, ko tau­ta sa­vā tūk­stoš­ga­du at­tīs­tī­bā ir at­zi­nu­si par la­bu un de­rī­gu. Tra­dī­ci­jas ir sen­tē­vu gud­rī­ba. Tās dod cil­vē­ka dzī­vei stin­gru­mu un pa­sar­gā vi­ņu no sve­šām ie­tek­mēm. Tai pat lai­kā tra­dī­ci­jas nav kaut kas sa­stin­dzis un ne­mai­nīgs. Tās lē­nām mai­nās, rei­zēm iz­gaist un rei­zēm ro­das jaun­as un ie­sak­ņo­jas tau­tas dzī­vē un dvē­se­lē. Ta­ču vien­mēr tās ir tas pa­mats, uz ku­ra tau­ta ceļ sa­vu ga­rī­go nā­kot­ni. Tā­pēc kat­ram cil­vē­kam, kas grib dzī­vot tau­tis­kā ga­rā, ir jā­zi­na, jā­at­zīst un jā­ievē­ro sa­vas tau­tas tra­dī­ci­jas. Tra­dī­ci­ju et­no­kon­so­li­dē­jo­šo no­zī­mi la­bi ap­zi­nā­jās ko­mu­nis­ti un tā­pēc vi­siem spē­kiem cen­tās iz­skaust na­ci­onā­lās un ie­viest sa­vas boļ­še­vis­tis­kās tra­dī­ci­jas. Ta­gad līdz­īgu, ti­kai vil­tī­gā­ku uz­bru­ku­mu na­ci­onā­la­jām tra­dī­ci­jām veic li­be­rā­ļi, ne­žē­lo­jot lī­dzek­ļus lat­vie­šu tau­tai sve­šo at­lan­tis­ma tra­dī­ci­ju ie­vie­ša­nai. Ap­zi­nīgs tau­tie­tis ne­kad sve­šo ne­tur augst­āk par sa­vē­jo. Tur iz­pau­žas vi­ņa tau­tis­kā paš­cie­ņa.

   Et­no­kon­so­li­dē­jošs fak­tors ir arī ri­tu­āli. Tie no­dro­ši­na kul­tū­ras pēc­te­cī­bu. Ri­tu­āli ir uz­ve­dī­bas ste­reo­ti­pi. Tie uz­tur no­teik­tu so­ci­ālā sta­tu­sa hie­rar­hi­ju, vei­ci­na gru­pas so­li­da­ri­tā­ti, veic so­ci­ālās re­gu­lē­ša­nas fun­kci­ju, no­ņem emo­ci­onā­lo sprie­dzi no­teik­tās sa­dzī­ves si­tu­āci­jās. Tā­pēc vis­vai­rāk ri­tu­ālu sais­tās ar paš­iem sva­rī­gā­ka­jiem cil­vē­ka dzī­ves brī­ziem – pie­dzim­ša­nu, piln­ga­dī­bu, pre­cī­bām un be­dī­bām.

   Sva­rīgs kon­so­li­dē­jošs fak­tors ir tau­tis­kie rak­sti un tau­tis­kā sim­bo­li­ka. Ie­vē­ro­ja­mais psiho­logs Gus­tavs Jungs sa­ka: sim­bo­liem ir daudz dzi­ļā­ka zem­ap­zi­ņas no­zī­me, ne­kā mēs to pa­ras­ti ie­do­mā­ja­mies. Tā­pēc na­ci­onā­lo sim­bo­lu lie­to­ša­na rei­zē ir sak­rā­la dar­bī­ba ar ma­ģis­ku spē­ku un no­zī­mi, kas mūs vie­no cau­ri ga­du tūk­sto­šiem ar mū­su tau­tas vis­tā­lā­ko se­nat­ni, kad mū­su sen­či šos pa­šus rak­stus grie­za ko­kā vai ie­ka­la ak­me­nī.

   Sva­rīgs kon­so­li­dē­jošs fak­tors ir tau­tas so­li­dā­risms. Lai na­ci­onā­la valsts va­rē­tu pas­tā­vēt, valsts va­ra ne­drīkst pie­de­rēt kā­dam so­ci­ālam slā­nim vai gru­pē­ju­mam. Valsts va­rai ir jā­bal­stās uz vi­siem so­ci­āliem slā­ņiem – uz dar­ba de­vē­jiem, dar­ba ņē­mē­jiem, zem­nie­kiem, in­te­li­ģen­ci.

So­ci­ālo slā­ņu in­te­re­ses ne­drīkst stā­vēt pār­i nā­ci­jas ko­pī­gām in­te­re­sēm. Tā­pēc na­ci­onā­lais so­li­dā­risms aici­na ļau­dis uz sav­star­pē­ju iz­pa­lī­dzī­bu tā, lai, cits ci­tu bal­stot, vi­si gū­tu labumu. So­li­dā­risms mu­di­na tau­tie­šus uz sav­star­pē­ju cie­ņu, līdz­cie­tī­bu, sadarbī­bu, ie­cie­tī­bu. Tāds tau­tie­tis ap­zi­nās, ka ne­viens vi­ņu ne­pa­me­tīs ne­lai­mē, un apzinās, ka tau­tas ne­lai­me ir arī vi­ņa ne­lai­me un tau­tas lai­me ir arī vi­ņa laime. Tau­tas so­li­dā­risms sa­lie­dē tau­tu un ma­zi­na kār­tu pre­tru­nas. Tas da­ra tau­tu vieno­tu un stip­ru. Tā­pēc pret vi­su im­pe­ri­ālis­tu uz­bru­ku­miem tau­tas so­li­dā­risms ir bi­jis viens no stip­rā­kiem tau­tas paš­aiz­sar­dzī­bas bas­ti­oniem. Lūk, kā­pēc mums ir va­ja­dzīgs vi­sas tau­tas so­li­dā­risms, un, lūk, kā­pēc ko­mu­nis­ti slu­di­nā­ja tau­tās šķi­ru nai­du, bet li­be­rā­ļi šo­dien slu­di­na ato­mā­rās sa­bied­rī­bas mo­de­li un politiskās nā­ci­jas mo­de­li. Tie ir mo­de­ļi, ku­ru mēr­ķis ir pa­nākt ļau­dīs ego­is­mu un savstar­pē­jo at­sve­ši­nā­ša­nos, lai tā vā­ji­nātu tau­tas or­ga­nis­ma da­bī­gās pretestības spē­jas. Bet vi­sam tam mēr­ķis ir vi­su im­pe­ri­ālis­tu ga­lī­gais mēr­ķis – iz­nī­ci­nāt tau­tu kā kul­tū­ras vie­nī­bu un pār­vērst to pe­lē­kā, vieg­li ma­ni­pu­lē­ja­mā un vieg­li iz­man­to­ja­mā ma­sā.

Var teikt, ka va­lo­da, tra­dī­ci­jas, ri­tu­āli, sim­bo­li un vi­sa et­nis­kā kul­tū­ra ko­pu­mā ir ne ti­kai et­nis­kās gru­pas iden­ti­tā­tes, bet arī et­nis­kās gru­pas so­li­da­ri­tā­tes pa­mats un sva­rīgs fak­tors et­nis­kās gru­pas pas­tā­vē­ša­nai nā­kot­nē. Tie­ši tā­pēc vi­si na­ci­onā­lo kul­tū­ru iz­nī­ci­nā­tā­ji vis­pirms vēr­šas pret na­ci­onā­li kon­so­li­dē­jo­šiem fak­to­riem – va­lo­du, tra­dī­ci­jām, ri­tu­āliem un sim­bo­li­ku un ar skal­di un val­di po­li­ti­ku vēr­šas pret tau­tas so­li­da­ri­tā­ti. Lūk, kā­pēc mēs esam na­ci­onā­lā solidārisma par­ti­ja.

Lai cī­nī­tos ar na­ci­onā­lis­mu ideo­lo­ģis­ka­jā plāk­snē, li­be­rā­ļu ar­gu­men­tā­ci­ja ir tā­da: «At­sa­kie­ties no na­ci­onā­lis­ma, un jūs dzī­vo­siet la­bāk!» Tas no­zī­mē: «At­sa­kie­ties no sa­vas dvē­se­les, un jūs dzī­vo­siet la­bāk.» Sa­vu­kārt, mū­su ar­gu­men­tā­ci­ja ir tā­da: «Na­ci­onā­lisms ir ide­ālisms, un tā al­ga nav ma­te­ri­āla. Katrs ide­ālisms sa­vā zi­ņā ir ne­prak­tisks. Tā­pēc na­ci­onā­lisms sa­viem pie­kri­tē­jiem ne­so­la ma­te­ri­ālas, bet gan ide­ālas vēr­tī­bas. Na­ci­onā­lis­ma al­ga ir iek­šē­ja kriet­nu­ma sa­jū­ta, ga­rī­ga līdz­sva­ra sa­jū­ta, sa­vas pil­nī­bas ap­zi­ņa un sa­vas tau­tas ko­pī­bas un mū­žī­gu­ma ap­zi­ņa. Bez tam li­be­rā­ļu ma­te­ri­ālisms liek mums stip­ri šau­bī­ties, vai, pār­do­dot sa­vu dvē­se­li, mēs dzī­vo­sim la­bāk, jo arī Se­na­jā Ro­mā, kad pub­li­ka sā­ka pra­sīt ti­kai mai­zi un iz­prie­cas, līdz Ro­mas sa­bru­ku­mam vairs ne­bi­ja tā­lu.

Bez na­ci­onā­lis­ma Lat­vi­jas valsts ir ti­kai viens no eko­no­mis­kiem re­ģi­oniem glo­bā­la­jā pa­sau­lē bez nā­ci­jas un na­ci­onā­lās kul­tū­ras. Ja mēs at­sa­kā­mies no na­ci­onā­lis­ma, tad rei­zē ir jā­at­zīst, ka vel­tī­gi ir bi­ju­ši arī lat­vie­šu tau­tas upu­ri Zie­mas­svēt­ku kau­jās, Ne­at­ka­rī­bas cī­ņās un Gu­la­ga nā­ves no­met­nēs. Tā­da ir mū­su ar­gu­men­tā­ci­ja.

Kat­ra tau­ta ir Da­bas un Die­va pro­dukts, tā­pēc kat­rai tau­tai un tās kul­tū­rai ir tie­sī­bas uz piln­vēr­tī­gu ek­sis­ten­ci. Ko­mu­nis­ti un li­be­rā­ļi ie­jau­cas Die­va pro­jek­tā, vei­do­jot ša­jā pro­jek­tā ha­osu. Ha­oss vien­mēr ir bi­jis sā­ta­na darbs. Tur­pre­tī Dievs ir struk­tū­ru un daudz­vei­dī­bas vei­do­tājs. Vi­sās pa­sau­les re­li­ģi­jās Dievs pa­sau­li ir ra­dī­jis no ha­osa. Daudz­vei­dī­bas iz­nī­ci­nā­ša­na un at­grie­ša­nās pie ha­osa ir sā­ta­nisms. Arī nā­ci­ju un na­ci­onā­lo kul­tū­ru iz­nī­ci­nā­ša­na ir sā­ta­nisms. Mēs to ne­drīk­stam pie­ļaut. Mū­su tau­ta un mū­su kul­tū­ra ir tas man­to­jums, ko gri­bam sa­gla­bāt. Mums nav va­ja­dzī­gas ne sve­šas te­ri­to­ri­jas, ne sve­ši svied­ri, ne dzī­vī­bas. Mums ir va­ja­dzīgs ti­kai tas, kas pie­nā­kas mums – mū­su ze­me, mū­su tau­ta un mū­su kul­tū­ra.

K.Krūmiņš (Partija „Tēvzemes mantojums”)